Daži no pārstāvētajiem māksliniekiem Rietumos jau nodēvēti par nonkonformistiem: Zenta Logina, Atis Ieviņš, Māris Ārgalis, Valdis Celms, Artūrs Riņķis, Miervaldis Polis un Līga Purmale, Egons Spuris, Andris Grīnbergs, Hardijs Lediņš un NSRD. Tiks eksponēti arī slaveno mākslinieku Maijas Tabakas, Birutas Delles, Imanta Lancmaņa un Bruno Vasiļevska agrīnie darbi, kas aizsākuši jaunas tendences glezniecībā.
Izstādes līdzkuratores ir Ieva Astahovska, Irēna Bužinska, Līga Lindenbauma un Māra Traumane, māksliniece - Anna Heinrihsone. Izstādi interesanti uzlūkot kā sava veida P. S. šajās pašās telpās pavasarī un vasarā skatītajai izstādei Glezniecība Latvijā 1950.-1990. No Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas. Kā medaļas divas puses. Daudzi darbi izstādīti pirmo reizi. Glezniecība un grafika, 60. gadu pantomīma, 70. gadu hepeningi un avangarda kino, 80. gadu sākuma kustību teātris un postmodernās akcijas. Kinētiskās instalācijas un utopiski pilsētvides projekti.
Cik saprotu, kopā apvienoti gan mākslinieki, kas savā laikā bija kāda estētiska virziena iesācēji Latvijā, gan arī tīrie disidenti?
Vilnis Vējš: Tas ir jautājums par robežām. Tas, ko es sev lietoju, ir Jesajas Berlina līdzība par jūras ainavu - mierīgu jūras ainavu un sabangotu jūras ainavu. Mēs nevaram pateikt, kurā brīdī viena pārvēršas par otru. Ir lietas, kas acīmredzami neiekļaujas padomju mākslas konceptā. Tā ir acīmredzamā lieta. Mēs vadījāmies pēc tā, kas ir bijis valsts un varas atbalstīts un veicināts. Šeit ir uzsvars uz mākslinieka paša iniciatīvu un neangažēto mākslu. Te nav neviena pasūtījuma darba. Nav kolekcijās iepirktu darbu. Pat tie darbi, kas tagad ir izstādīti no Mākslas muzeja kolekcijas, arī tie ir iepirkti krietni vēlāk - 90. gados. Tajā laikā mākslinieki radīja darbus, par kuriem viņi nesaņēma nekādu materiālu stimulu. Attiecībā uz kinētiķiem ir cita nianse. Viņi ielika plašāku saturu, pasūtījumu padarīja par mākslu. Atsevišķas jomas bija diskreditētas - pantomīma, neatkarīgais kino, kuram nebija vietas padomju hierarhijā. Dizains netika uzskatīts par mākslu. Fotogrāfija arī. Fotogrāfija ir ienākusi mākslas izstāžu apritē samērā nesen.
Gribas uzsvērt, ka mēs skatījāmies pēc estētiskiem kritērijiem. Mēs nevērtējām personības. Šādā veidā meklējot, mēs nonācām pie estētiskiem vienojošajiem elementiem. Sākot no abstrakcijas, beidzot ar sirreālismu, kas it kā nekad nav pastāvējis, arī brīvajā Latvijā ne.
Vai vari pastāstīt vairāk par cilvēkiem, kuru darbi šeit izstādīti pirmoreiz? Kā veidojās viņu mūžs? Ko viņi darīja, kā dzīvoja savā laikā - padomju inteliģentie sargi?
Tādu nav daudz. Piemēram, Juris Tīfentāls bija autodidakts. Viņš dzīvoja ļoti noslēgti. Visu laiku gleznoja, nedarīja neko citu. Viņu, manuprāt, uzturēja sieva. Andris Grīnbergs pārcēlās uz Mazirbi mācīt bērnus internātskolā. Rīgā viņu jau vajāja drošības iestādes. Vladimirs Glušenkovs, kurš pirms gada nomira, bija scenogrāfs televīzijā un paralēli gleznoja. Viņa dzīvoklītis ir piebāzts ar tādiem kartoniem. Šie ir restaurēti un ierāmēti. Vēl ir Rašids Aļikperovs no krievu diasporas. Mākslas zinātniece Irēna Bužinska atceras, ka viņš vienmēr nesis kādu gleznu uz rudens izstādi, bet viņam vienmēr tās ir noraidītas. Tagad viņš ir jogas pasniedzējs Indijā. Klasisks piemērs - Zenta Logina. Viņas māsa 50 gadu vecumā speciāli iemācījās aust. Idejas, kuras Zenta nedrīkstēja izstādīt kā abstrakto glezniecību, viņa izauda. Kā gobelēni, dekoratīvi elementi tie «skaitījās». Gandrīz katram darbam ir divi varianti - viens austs, otrs - gleznots Zentas Loginas autortehnikā. Taktikas ir ļoti dažādas. Gribas vispārināt - cilvēka gars izdomā, kā izspraukties.
Patlaban jaunu dzīvi piedzīvo 60. gadu brīvdomātāja Rolanda Kalniņa filma Elpojiet dziļi (režisors gan labāk izvēlas nosaukumu Četri balti krekli). Kritiķi ir vienisprātis, ka filma tapusi vienā elpā ar pasaules estētiskajiem strāvojumiem. Ja nebūtu dzelzs priekškara, kā tu domā, vai kādam no šiem māksliniekiem bija potenciāls kļūt par pasaules vārdu?
To ir grūti prognozēt, jo visi bijuši jauni, izņemot atsevišķus gadījumus - Zentu Loginu vai Ausekli Baušķenieku, kuriem tā bija paralēlā dzīve. Ļoti daudz jaunu cilvēku meklējumu. Dažu jauno cilvēku piedāvājumu sociālistiskais kanons aprija, un vēlāk tur vairs nebija nekāda autsauderisma, kaut gan viņu sākumdarbi ir novatoriski. Piemēram, Maijas Tabakas gleznas. Sociālistiskā reālisma kanons visu laiku paplašināja savas robežas, iekļaujot arī dažādas jaunas lietas. Kas vienu brīdi tika noraidīts, tas jau pēc tam tika akceptēts. Tādos gadījumos mēs esam izvēlējušies pašus agrīnākos punktus. Ļoti forši, ka pieminēji Kalniņa Četrus baltus kreklus. Pirmkārt, tajā ir redzama Anša Rūtentāla pantomīma. Otrkārt, tajā ir filmējušies jaunieši, kas bija beiguši pirmo kinoaktieru studiju, un viņi izveidoja neatkarīgā teātrīša Birojs grupu. Viņu darba rezultāts ir piecas pašportretu filmiņas. Tur ir sasaiste.
Izstādē strādāji sadarbībā ar jaunākas paaudzes mākslas zinātniecēm, kuras ir brīvas no rutīnas, kā domāt par padomju laiku. Kas tev viņu domu gaitā šķiet īpaši interesants?
Pirmām kārtām viņas tik ļoti nerespektē disciplīnu un žanru nošķirtību un hierarhiju, jo tagad ir mākslinieki, kas darbojas dažādās jomās - ar kustību, attēlu, skaņu. Tajā laikā tās bija ārkārtīgi nošķirtas jomas. Viņas vairāk uzticas savām acīm, un viņas saka: «Tas ir interesanti» vai «tas ir saistoši». Protams, jo jaunāks pētnieks, jo vairāk laika viņam vajag, lai vispār aptvertu situāciju, kurā atsevišķie mākslinieku centieni iegūst jēgu. Daudzos darbos netiešā veidā ir lielas brīvības alkas un izlaušanās metaforas. Nopietni jāiedziļinās, lai vispār saprastu, kāpēc kurš katrs nevarēja taisīt filmas. Tos nosacījumus tagad ir ļoti grūti saprast. Man reiz lekcijās kāds puisis teica: «Bet filmēt taču varēja jebkurš!» Teorētiski - jā. Bet faktiski - filmēt dienas laikā - varēja konfiscēt kameru un inkriminēt, ka tiek gatavota padomju varas nomelnošana.