Ceļojums tuksnesī
Baletu, kura pirmizrāde ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults Latvijas Nacionālajā operā būs skatāma 8. aprīlī, horeogrāfs iecerējis kā ceļojumu. Vizuāli tas ir ceļojums tuksnesī, ko uz skatuves radījusi scenogrāfe Dinka Jericeviča un kostīmu māksliniece Manuela Paladina Šabanoviča. Šeherzādes lomu atveidos Ieva Rācene vai Alise Prudāne, nežēlīgo Šahrijāru - Raimonds Martinovs vai Ringolds Žigis. Spilgti raksturi atvēlēti arī daudziem citiem Latvijas Nacionālā baleta māksliniekiem. Jauniestudējums šosezon būs skatāms arī 9. un 27. aprīlī, kā arī 29. maijā.
Horeogrāfs stāsta, ka apzināti mēģinājis izvairīties no ierastajām klišejām par austrumu sievietēm. «Rietumu cilvēka izpratnē Austrumi - tas ir kaut kas konservatīvs un seksuāls. Esmu izvairījies iestudējumā parādīt sievietes ar kailiem vēderiem, kuras vējā kustina savas ģimenes relikvijas. Mani interesē šo sieviešu emocijas, iekšējā pasaule,» paskaidro Leo Mujics. «Mums, rietumniekiem, Austrumi arvien ir asociējušies ar iedvesmu. Ja tā ir glezniecībā un mūzikā, tad kāpēc gan ne teātra skatuves mākslā?»
Šeherezāde dejā daudziem vispirms asociējas ar pasaulslaveno horeogrāfisko drāmu Mihaila Fokina horeogrāfijā, kas 1910. gadā piedzīvoja pirmizrādi Parīzes Garnjē operā Sergeja Djagiļeva Krievu sezonu zelta laikmetā. Leo Mujicu tas nesatrauc. Viņš radījis savu stāstu, kurā islāma kutūras autentisma radīšanai līdzās Nikolaja Rimska-Korsakova slavenajai simfoniskajai svītai Šeherezāde iekļāvis arī Zoltāna Kodāja Galāntas ciema dejas un turku tautas mūziku. «Šis ir balets - stāsts, kurā galvenais ir tēli un to attiecības. Lai to panāktu, katram personāžam esmu piešķīris vienu īpašību, tās apvienojas veselumā, kā figūras, kas parādās no smiltīm un kuru ceļojums ved līdz pat Zīda ceļam,» paskaidro Leo Mujics. Lai gan vēl tikai pirms pāris gadiem pielicis punktu savai dejotāja karjerai, horvātu izcelsmes mākslinieks jau ir horeogrāfs ar pasaules vārdu. Viņš veidojis iestudējumus teātros Vācijā, Austrijā, ASV, Horvātijā, Slovēnijā, Slovākijā, Ungārijā un citur. Četras dienas pēc jauniestudējuma pirmizrādes viņš dosies uz Japānu. Ar Latvijas Nacionālo baletu horeogrāfs iepriekš sadarbojies 2014. gadā, kopā ar Valentīnu Turku radot Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta iestudējumu. Arī tā bija uzdrošināšanās veidot savu, atšķirīgu versiju par Šekspīra traģēdiju, kas baletā parādīta jau sen pirms viņa.
Pasakas pieaugušajiem
Austrumu sultānu Šahrijāru pievīlusi neuzticīgā sieva, tāpēc ik nakti viņš apprec nevainīgu jaunavu un ik rītu liek to nogalināt. Tā turpinās, līdz viņš sastop sava vezīra vecāko meitu Šeherezādi, kurai ar pasakām un mītiem izdodas iekarot valdnieka nocietināto sirdi... Leo Mujics teic, ka savā iestudējumā nav koncentrējies tikai uz galveno lomu atveidotājiem. Viņš vēlējies parādīt arī daudzus citus personāžus - gan Šeherezādes stāstīto pasaku varoņus, gan Šeherezādes tēvu (vezīru Džaafaru) un māsu Dunjāzādi, un Šahriāra brāli, armijas vadītāju Šāhzamānu. Iestudējumā izmantota spēcīga klasiskā baleta bāze, tomēr dodot dejotājiem lielu brīvību. Reālie, pat intīmie skati baletā mijas ar abstrakto stāsta līmeni, kurā piedalās nogalināto varoņu gari.
Politiskās aktualitātes un bēgļu krīze Eiropā horeogrāfu neinteresē. «Mani interesē sievietes vieta, liktenis, izjūta islāma sabiedrībā. Pateicoties pasaku stāstīšanai, Šeherezāde izdzīvo, taču viņa ir pārgurusi, iztukšota, iebiedēta uz visiem laikiem. Daudzas pasakas mums kļuvušas pazīstamas caur bērniem domātajām Disneja multfilmām, bet šis ir pieaugušā redzējums. 1001 naktī pārdzīvotais nepaliek bez sekām. Ilgstošā stresa ietekmē Šeherezāde ir mainījusies, viņā attīstījies upura sindroms. Kas notika tālāk? Šeherezāde ir uzvarējusi, taču joprojām ir Šahrijāra īpašums. Viņai nav izvēles. Protams, viņš viņu ir iemīlējis, un viņam ir nācies atzīt sievietes gudrību,» - tā Leo Mujics. Viņš priecājas, ka jau labi pazīst mūsu dejotājus un katru saredz īstajā lomā. Raimonds Martinovs, kurš atveido Šahrijāru, savukārt uzsver, ka horeogrāfa trumpis ir viņa spēja motivēt dejotājus.
«Mana atbildība ir nevis pieņemt cilvēkus, kādi viņi šobrīd ir, bet redzēt, kādi viņi var kļūt. Ja tikai rēķināšos ar to, ko katrs spēj vai nespēj izdarīt, nekas nesanāks. Dejotājam jātic, ka viss ir iespējams!» ir pārliecināts Leo Mujics. «Es ticu, ka baleta nākotne būs jauns veids, kā izstāstīt stāstu. Nav jābūt apsēstam ar sava stila, oriģinālas valodas meklējumiem. Vissvarīgākais ir darīt stāstu dzīvu, un tikai radīšana, nevis atkārtošana, uztur šo mākslu dzīvu,» skan viņa mākslas kredo.