Tagad pēc diviem gadiem atsauksmes par jaunāko Hermaņa operas darbu, kas lasāmas abos lielākajos Vācijas dienas laikrakstos Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ) un Sￃﾼddeutsche Zeitung (SZ), kā arī klausāmas Vācijas radio, ir neviltota prieka pilnas. Pat SZ recenzents, kuram arī jaunajā Hermaņa izrādē folkloras vizuālais izmantojums joprojām rēgojas kā kičs, tikai tam viņš šoreiz atradis jēgu: tas esot «ļaunuma kičs», kas smacē dzīvos cilvēkus, savu rakstu noslēdz šādi: «Pēc šī poētiskā Briseles vakara mēs ticam operas režisora skaistajai nākotnei.»
Izaicinājums režijai
«Skaistā nākotne» šajā gadījumā nav tikai tradicionāls novēlējums, tajā tiek apspēlēts Alvja Hermaņa teiktais par to, kāpēc viņš ir izvēlējies šobrīd padziļināti pievērsties operai. Tas ir operas izaicinājums, ko tā izvirza režijai, - vizualizēt mūziku. Un tas ir skaistums, kura Hermanim pietrūkst dramatiskajā teātrī, kas mūžīgi atrodoties sociālpolitiska vēstījuma nepieciešamības spiediena varā. Operā Hermanis jūtas aicināts atgriezt skaistumu, un Briseles Jenūfā viņam izdodas pārliecināt visskeptiskākos rakstītājus. Turklāt skaistumu, ko Hermanis ir radījis uz skatuves, katrs novērtē pa savam.
Hitlera laikā diskriminētais skaistums vēl šodien Vācijā rada aizdomas un psiholoģiskas grūtības tam ļauties. SZ recenzents domā, ka Hermanis «pārjautā skaistuma sabiedrisko lomu. Kad priekškars paceļas, visa skatuve ir viens vienīgs ornaments. Vijīgie augi un jūgendstila vītnes čehu gleznotāja Alfonsa Muhas stilā kā videoprojekcijas ierāmē vienkāršo, gandrīz aseptisko spēles laukumu. Kiča bildes ar sievietēm, mātēm un lauku dzīvi gaismojas kā ļauns izsmiekls par Jenūfas skumjo atstumtās sievietes un viņas noslepkavotā bērna stāstu. Vēl uzmācīgāks liekas dzīvais ornaments, kuru Hermanis ir izgudrojis kopā ar krievu horeogrāfi Allu Sigalovu. Meitenes stilizētos tautastērpos griežas kā cilvēku frīze, mainoties žestiem un formācijām. Tas atgādina Serža Djagiļeva Ballets russes ķermeņa mehānikas un folkloras savienojumu vai Ņižinska horeogrāfijas Sacre du printemps rekonstrukciju - skatīties skaisti un mazliet bezdvēseliski, bet ar nežēlīgu konsekvenci no pirmās līdz pēdējai taktij. Un drīz kļūst skaidrs, ka šis savādi sastingušais mākslīgums ir sabiedrības ierobežojumu attēlojums, kādos darbojas un domā operas tēli (..) uzpūtīgais Števa vai viņa izmisušais brālis Laca, kurš sagraiza ar nazi Jenūfas seju, lai viņu sodītu un dabūtu sev. Savos greznajos un priecīgajos krāsu kostīmos visi tēli iedarbojas kā kādas mūžsenas, nekad nepārjautātas kārtības ornaments, kas sargā un vienlaikus iekšēji liek stingt».
Garlaicības pārrāvums
Taču fundamentālo nozīmi Hermaņa uz skatuves uzburtajam skaistumam fiksē FAZ recenzente, kuras raksts tā arī saucas Ornaments nav noziegums. Režijas teātra nonivelēti līdzīgo Jenūfas skatuvisko lasījumu vidū, kas darbību pārceļ uz mūsdienām, «Alvis Hermanis ir pārrāvis šo iekopto garlaicību. Viņa Jenūfas lasījuma veids ir vienkārši sensacionāls. Ar saviem bagātīgajiem, sulīgajiem attēliem tas iedarbojas uz skatītāju nepastarpināti. Un šie pa daļai plakātiski sastingušie, pa daļai filmiski kustīgie attēli, aizņemti no Prāgas jūgendstila gleznotāja Alfonsa Muhas, palīdz klausīties, tie atver acis un ausis mūzikai - par kuru operas režijas darbu pēdējos gados vēl tā varētu teikt?
Piemēram, par Bernda Aloiza Cimmermaņa Zaldātiem, kurus varēja piedzīvot aizpagājušajā vasarā Zalcburgas klinšu jātniecības skolā. Toreiz bija runa par latviešu teātra veidotāja Hermaņa pirmo operas režijas darbu, kas bija līdzīgi muzikāli intensīvs un vienlaikus hiperreālistisks, un pārsteiguma gājiens tas bija tādā ziņā, ka divpadsmittoņu mūzika ieguva jaunus klausīšanās līmeņus. Un šoreiz atkal - Briseles Jenūfā inscenējums ik acumirkli šokējoši norāda uz mūzikas aktualitāti.
Kad Leošs Janāčeks piedzīvoja savas trešās operas pirmatskaņojumu pirms 110 gadiem, 1904. gada janvārī, viņš bija aizsteidzies tālu priekšā savam laikam. Cilvēki bija apmulsuši no skaņu valodas modernisma, no tās asuma un tiešuma: no bez elpas palikušās aprautās frāžu dikcijas, no mainīgiem afektiem saplosītām gabalos, sakapātām melodijām un pēc minimālās mūzikas parauga atkārtojošiem šabloniskiem orķestra ornamentiem. Tajā pašā laikā Janāčeka mūzikas izgudrojums ir pateicību parādā viņa dzimtenes tautas mūzikai - un modernisms un folklora neveido pretrunu, tie papildina viens otru».