Intensīvā apmeklētāju plūsma - 35 000 cilvēku pusotra mēneša laikā - pēc municipalitātes publiskā žesta ir sākusi noplakt. Tālab izstādes organizatori (SIA BDG Music) domes rīcību ir traktējuši kā sava biznesa apdraudējumu, pat solīdamies šajā sakarā sākt tiesvedību.
Rīgas izstādi raksturo vērienīgs mārketings, tās norises vietā iegādājami arī «intriģējoši» suvenīri, piemēram, gumijas espanderi galvas smadzeņu formā roku pirkstu vingrināšanai, pildspalva - skeleta kaulu imitācija.
Orgānu «veikals»
«Cilvēka ķermeņa veikals: klonēšana, inženierija un dzīvības tirgošana,» šādu ASV eksperta Andreja Kimbrella 1998. gada pētījumu citē juriste Solvita Olsena. Pagājušā gada nogalē aizstāvētajā doktora disertācijā Miruša cilvēka aizsardzība un audu izmantošana medicīnā viņa stāsta par jauno medicīnas tehnoloģiju mijiedarbi ar mehānismiem, kas saistīti ar peļņas gūšanu, pārdodot cilvēku audus un orgānus.
«Miruša cilvēka audu un orgānu izmatošana ir radījusi gan līdz šim nebijušas iespējas cilvēku ārstēšanā, gan virkni tiesisku, sociālu, bioētisku un politisku dilemmu,» konstatē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja. Viņa norāda, ka sākotnēji audus un orgānus no miruša cilvēka ķermeņa izņēma tādēļ, lai pētītu mirušā nāves cēloņus un nāvi izraisījušo slimību radītās izmaiņas cilvēka audos. Līdz ar transplantoloģijas attīstību visā pasaulē un Latvijā audu un orgānu izņemšana no mirušajiem un to izmantošana cilvēku ārstēšanā ir kļuvusi par pieejamu un bieži lietotu medicīnas tehnoloģiju. «Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir cilvēka orgānu un audu ierobežotā pieejamība, kuras dēļ ir attīstījusies nelikumīga dzīvu cilvēku orgānu un audu tirdzniecība.»
Trūkst kontroles
Savā disertācijā S. Olsena ir norādījusi, ka Latvijā, kas pievienojusies virknei cilvēktiesību dokumentu, arī Konvencijai par cilvēktiesībām un biomedicīnu, tomēr nepastāv nepieciešamā mirušo aizsardzības sistēma, trūkst elementāru nepieciešamo likumu un valsts kontroles. Tādas izstādes kā šī nav aizliegtas, taču jāvērtē, vai tiek ievērots vispārējais cilvēka cieņas aizsardzības princips.
«Biomedicīnas konvencija nosaka: cilvēka ķermenis un tā daļas nedrīkst būt peļņas avots,» precizē S. Olsena. «Kādā veidā mēs šo normu piemērojam? Ja cilvēks ir ziedojis sava ķermeņa daļas zinātniskiem pētījumiem, tad būtu jāparāda - kādus pētījumus, uz kāda pamata, kurš un kādā kārtībā veic šajā izstādē. Šāda veida pierādījumus neesmu redzējusi. Mums cilvēkam, kas ir izstādīts izstādē, ir jādod garants, ka mēs viņu pasargāsim un ka pēc tam ar cieņu apglabāsim.»
Arī eiropieši par šiem jautājumiem joprojām diskutē. Francijā tiesa līdzīgu izstādi aizliedza, tā nav tikusi atļauta arī Izraēlā. Savukārt S. Olsenas portugāļu kolēģi, medicīnas tiesību juristi, atzinuši, ka ir bijuši pret izstādes rīkošanu, taču tiesisks pamatojums izstādi aizliegt netika rasts.
Neuzticība sistēmai
Noilguma un tiesību normu kļūdainas interpretācijas dēļ izbeigtas krimināllietas pret Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra darbiniekiem, kas līdz 2003. gadam bija iesaistīti tā dēvētajā audu skandālā - audu tirdzniecībā uz Vāciju. Mediji ziņoja par sanitāriem, kas strādā arī apbedīšanas firmās, un par apbedīšanas kantoriem, kuru cilvēki neticamā kārtā ir klāt jau tūlīt pēc kāda cilvēka nāves. To, ka Latvijā miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība ir problemātiska, ilustrē S. Olsena. «Kāds no valsts varas pārstāvjiem, kas ir konstatējis nāvi, - ārsts vai policists - bez atļaujas nodevis šo informāciju nepiederošām personām. Tā ir aizsargājama informācija, kuru nav tiesības izpaust. Policija neorientējas jautājumā, kas ir līķa apgānīšana. Izbeidz kriminālprocesu tad, kad ir atrasts jaundzimušā līķis atkritumu izgāztuvē, jo bērns esot dzimis nedzīvs!»
Zviedrijā tikko ir aizliegtas pat stacionārās kameras sēru zālēs, bet Latvijā mirušo fotografēšana un filmēšana ir izplatīta pat mediju telpā. «Piemēram, tas, kā nereti filmē mirušos raidījumā Degpunktā, ir aizliegta rīcība!» uzskata S. Olsena. «Neviens nedrīkst sava vārda brīvību īstenot, aizskarot cita tiesības. Ja cilvēks ir traģiski gājis bojā, viņu filmēt ir nožēlojami. Tāpēc saku, ka izstāde nav sliktākais piemērs.»
Visi šie puzles fragmenti būtiski ietekmē iespēju izmantot miruša cilvēka audus tikai pozitīvām vajadzībām, piemēram, transplantācijai. «Ir pierādīts - ja valsts nespēj pasargāt un kontrolēt šo jomu, ja netiek respektēts cilvēks un viņa dzīves laikā izteiktās vēlmes, tad cilvēku vēlme līdzdarboties, ziedot un piedalīties sistēmā samazinās,» saka S. Olsena.
Nesen publiskotie Eurobarometer dati liecina, ka tikai 25% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi atļaut pēc savas nāves izmantot orgānus transplantācijā (Zviedrijā - 85%). Atļauju izmantot sava mirušā radinieka orgānus cita cilvēka dzīvības glābšanai Latvijā dotu tikai 36% iedzīvotāju. «Cilvēku nevēlēšanās ziedot ir acīmredzama neuzticība sistēmai,» komentē juriste. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, tikai 0,015% Latvijas iedzīvotāju ar iesniegumu darījuši zināmu savu nostāju par orgānu ziedošanu, lielākā daļa aizlieguši, viena trešdaļa atļāvuši.