Proti, pieņemot «doto» kā pašsaprotamu faktu, ka mākslas darba veidotāji rūpīgi un bieži vien ilgstoši, pat mokoši ir strādājuši, ieguldījuši milzumu savas radošās enerģijas, fantāzijas, talanta, amata prasmes un, kas nav mazsvarīgi, intelektuālu zināšanu kopumu, lai šāds «mākslas fakts» (grāmatas, izrādes, vizuālo izpausmju objekti, skaņdarbi, performances utt. - jebkas, ko šodien dēvē par mākslu) taptu, ir tikai likumsakarīgi no skatītāja/lasītāja/klausītāja sagaidīt līdzīgu ieinteresētu darbu, nevis augstprātīgi patērējošu attieksmi «nu, ar ko tad šoreiz mani pārsteigsit?» un pikti uzmestu lūpu, ja «pārsteigums» nav atbildis gaidītajam. Vai, vēl bēdīgāk, - ja pat profesionālu kritiķu vidū sastopamies ar negantu vēlmi par varas makti uztvert un vērtēt mākslu nevis no tās radītāju «spēles noteikumiem», bet gan pēc savām iedomām, priekšstatiem vai zināšanu kopuma par to, kādam tad ir jābūt tam «īstajam» Čehovam, Mocartam, Blaumanim, Puškinam, nacionālajam kinoproduktam vai pat Eirovīzijas šlāgerim. Seno laiku izteika, ka «neklājas bāzties ar savu dziesmu grāmatu baznīcā», savu aktualitāti nav zaudējusi. Un tieši šī neadekvātā saite starp radītāju un vērtētāju cerībām visbiežāk bremzē jēdzīga dialoga iespējamību kultūras cilvēku vidē.
Jaunlaiku parazītvārdi
No citas puses - vai bieži negadās arī tā, ka «mākslas vērotājs» viļas, nespēdams emocionāli vai «ar prātu» identificēties ar to tēlu pasauli, kuru piedāvā mūsdienu mākslas radītāji? Visi zinām hrestomātisko bla-bla-bla, ka «par gaumi nestrīdas», lai gan tieši par to notiek kvēlākie tesiņi mākslu laukā. Bet - kur un kā sameklēt to trauslo robežšķirtni, kas dala viedokļu plurālismu (jo dažādāki uzskati par kādu mākslas faktu, jo taču labāk - šo elementāro aksiomu noliegs tikai rūdīts dogmatiķis) no viedokļu anarhijas, kad kultūras un mākslas izvērtējumā noteicoši kļūst nevis racionāli, estētiski, vispārhumāni kritēriji, bet gan tādi patērētājsabiedrības dzemdēti vērtējumu fantomi kā komercpanākumi, reitingi, popularitāte, trendīgums, modīgums, stilīgums - kritēriji, kuriem ar nacionālo kultūru un profesionālo mākslu, jo vairāk - tik mazā, ierobežotā nacionālas valsts «kultūras tirgus» areālā, nav nekāds vai ir ļoti niecīgs sakars? Tieši tādēļ ir ārkārtīgi bīstami no Kultūras ministrijas ierēdņiem dzirdēt «signālus» par kultūras un biznesa saplūsmes stimulēšanu, kuri, lai maskētu jebkuru mazu nacionālu kultūru (latviešu!) graujošo būtību, tiek ciniski nosaukti eirobirokrātiskā jēdzienā «radošums». Radošums, radošās industrijas - jaunlaiku parazītvārdi, ar kuriem kā vīģes lapiņām kultūrklerki piesedz Latvijas politiskās un ekonomiskās elites domāšanas katastrofu - bailes un nevēlēšanos kultūru nevis vārdos, bet pēc būtības (arī ar milzīgu naudu!) atzīt par mūsu nācijas eksistences pamatu. Tā ir baisā cena, kuru maksājam par atrašanos globalizētajā kapitālistiskā tirgus pasaulē, kura sen aizmirsusi filosofiski dziļāko no sakām(buram)vārdiem - mazs ir skaists. Taču vieds būs tas politiķis, nē, valstsvīrs, kurš nekautrēsies pateikt - Latvijas prioritāte šodien ir kultūra. Nevis spazmatiskās nervu lēkmes, izdzirdot atgādinājumus par «parādsaistībām starptautiskajiem aizdevējiem», ekonomiku, kura kārtējo reizi jāsilda kā veca zupa, histērisko riņķa danci ar nodokļiem un pabalstiem. Un vispār - kāda kultūra un māksla, ja «rīkojuma nr. X» demiurgam Zatleram pieklājīgu dzīvokli visā Rīgā jau gadu nevar sameklēt, ja Jaunzeme-Grende neprot artikulēt un komentēt lēmumus, kas «darba grupās» jau krietnu laiku tiek apspriesti viņas pakļautības iestādē («vienotā informatīvā telpa, ha, ha, ha, nu gan jūs mani samulsinājāt…»), ja Ušakovs vairāk ķer kreņķus par kaķiem Rīgas rātē, nevis par pusauga narkomāniem, sirojošiem pie Centrāltirgus kanāla atkritumu kastēm, bet Latgalē joprojām zeļ lēto krievu cigarešu un šņabja kontrabanda! Starp citu, mūsu politiskās elites negausība (man, tautas kalpam, pienākas!), nabadzīgā latviešu valoda, veselīga izpratne par tautas kalpa godu un pienākumiem un sūdīga šņabja masveida lakšana lauku bezcerībā arī ir kultūras jautājumi.
Vai tā nav Latvijas realitāte?
Vai tad tieši par šīm Latvijas realitātēm nerunā mūsu māksla? Vai Aika Karapetjana filma Cilvēki tur neuzrāda kliedzošu «neintegrācijas» ainu Rīgā un nefiksē «ierindas reņģēdājam» sen zināmo patiesību, ka pilsēta, kuru tikai plānprātiņš spētu tagad dēvēt par mazo Parīzi, ir pārvērtusies divu naidīgu subkultūru geto rajonos (ak, par Latvijas krievvalodīgo eksistenci «citā informatīvajā telpā» tagad sāk runāt pat Vaira Vīķe-Freiberga, gudriniece no multilingvistiskās Kanādas)? Vai Jura Poškus Kolka Cool absurda humora un film noir stilistikā nebrēc par provinces dzīves «bezsakaru» un agresīvo depresiju? Vai Māras Ķimeles Noziegums/sods nerunā par infantiliem jauniešiem, kam grēka un sirdsapziņas jēdzieni ir līdzīgi kompjūterspēļu «dzīvībām», kuras var viegli nopirkt, bet cilvēka godu un dzīvību - vēsi restartēt? Vai Alvja Hermaņa Oņegins. Komentāri citstarp neapelē pie (jā, jā, krievu!) valodas mūzikas, valodu bagātības kā vienīgās mūžīgās vērtības, kas atšķir cilvēku no lopiņa? Pat Bībelē stāv rakstīts - iesākumā bija vārds…
Vai Jura Zviedra, Ineses Kļavas Dokumentālists paralēli pirmoreiz latviešu kinematogrāfā tik skarbi atklātajai tēmai par mākslas/mākslinieka manipulatīvo dabu neviež arī ko kristīgi svarīgu - ka dabai visādas radības jaukas, «purva raganas» un draņķa filmētājus vampīrus ieskaitot? Vai tēlnieka Ivara Drulles punduršmita skulptūriņa, kas lūgdama lūdz Dievu iznīdēt «citādi domājošos/dzīvojošos», patiesībā nav Dieva Visupiedodošā smaida iemiesojums sīkpalstikā - piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara?
Vai Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna Melnās saules dievnams Arsenāla izstādē Pacieties nav mēms protests pret viltus elkdievībām, kuras perinās Durgas tempļos un citos līdzīgos reliģiskos komerczaņķos? Vai Ingas Žoludes miniromāns Sarkanie bērni nav arī brīdinošs atgādinājums par tak jau kuslajiem latviešiem, kas mākslas realitātē izrādās vētrainu dziņu un ķermenisku baudu bezdibenis, kāds Larsam fon Trīram ij murgos nerādās?
Un vai Kirila Serebreņņikova Voiceks Nacionālajā teātrī nav dvīņubrālis vai vismaz gara radinieks Dokumentālistam, kurš aicina kritiski novērtēt arī (arī!) mākslas ārdošo spēku, uzrādot tās, mākslas, personību transformējošos spēkus, kas vienlīdz var būt nāvējoši un sauļupceļoši?
Visi šeit minētie un daudzi nepiesauktie profesionālās mākslas piemēri pārliecinoši demonstrē Latviju kā valsti, kurā kultūras standarti ir augstākās raudzes, pat ja tie izsauc kardināli atšķirīgus vērtējumus un viedokļu sadursmes. Kā Eiropas valsts Latvija kultūras jomā ir moderna, konkurētspējīga un spēcīga, pašapziņu stiprinoša. Šķiet, tā vietā, lai neauglīgi pļerkstētu, kam un vai vajadzīga latviešu literatūra, kā, kaut kā šmugulējoties pa budžeta cipariem, izžmiegt drusciņ pulkāk naudas «nacionālajam kinopasūtījumam» (un te var turpināt - mākslai per se), varbūt der reizi par visām reizēm pateikt - Latvija būs arī tad, ja ķebļus un lielveikalu angārus šeit komplektēs arābi, ķīnieši vai tadžiki, bet Latvijas nebūs tajā mirklī, kad šeit neiznāks grāmatas latviešu valodā, teātros Šekspīru, Bīhneru vai Kaugeru nespēlēs latviski, kino latviešu valodu sameklēsim tikai titros un tā tālāk. Šāda perspektīva nebūt nav tāla fantāzija, ja valsts par prioritāti uzskatīs eksprezidentu apgādāšanu ar luksusauto, nevis bibliotēku - ar grāmatām latviešu valodā. Galu galā tas ir cinisms - viens Zatlera auto maksā precīzi pusi no summas, ko nu jau pusgadu korī diedelē visi latviešu literāti, lai viņu nozare nesprāgtu badu. Proties, tautas kalp!