Mamma, tu pati smēķē!
Lielākā daļa vecāku, kuri pieķēruši savu atvasi ar saņurcītu cigarešu paciņu kabatā, ar smagu nopūtu atzīst - kādas mums tiesības pārmest, mēs taču paši to darām.
Zanda (viņa tāpat kā citi aptaujātie vecāki vēlējās saglabāt anonimitāti) zina, ka viņas 16 gadu vecā meita pirmo reizi tabaku pamēģināja 11 gadu vecumā, un vaino tajā sevi - abi ar vīru smēķē. «Kad meita bija maza, centāmies to nedarīt mājās vai, ja smēķējām, tad tā, lai bērns neredz.» - «Taču viņa zināja, ka mēdzam uzpīpēt, un ļoti raizējās par mums. Tieši tad televīzijā rādīja reklāmu par smēķētāju saslimšanu ar sirds un asinsvadu slimībām, un viņa ļoti uztraucās, ka mēs saslimsim un nomirsim. Reizēm viņa pat ķērās pie mūsu cigarešu krājumu iznīcināšanas. Diemžēl paši netikumu nemetām pie malas, vienīgi atrunājāmies, ka mēs jau pa retam, pa kādai un vispār - neesam nekādi lielie pīpmaņi.»
Pienāca brīdis, no kā Zanda klusībā baidījās - uz vecāku pārmetumiem, ka bērns smird pēc tabakas, neglābjami atskanēja atbilde: «Ko jūs man piesienaties, paši taču pīpējat!» - «Varu tikai kost pirkstos un pilnībā apzināties savas gribas trūkuma sekas. Pašu nespēja cīnīties ar nelāgu ieradumu novedusi pie tā, ko neviens pīpmanis savam bērnam nenovēlētu - viņš smēķē,» pati sev pārmet Zanda. Tagad vienīgie argumenti, lai strostētu meitu par smēķēšanu, ir šādi: «Tev vēl nav 18 gadu! Netērē naudu, ko mēs tev dodam pusdienām un kino, cigaretēm! Tavs organisms ir pārāk jauns un nav vēl nobriedis!»
Cigaretes drauga mammai
Arī Ieva tāpat kā Zanda uzskata, ka vecāku piemērs ir vienīgais, kas norāda ceļu - smēķēt vai ne. «Es tagad nesmēķēju, bet dēla tētis un vecmāmiņa, kas ir ārste, to dara, turklāt daudz.» - «Viņš redz, ka neviens no tuviniekiem nav nomiris no vēža, tādēļ arī nebaidās saslimt.»
Ievas dēls bija tikai 7. klases skolēns, kad viņa atklāja - drēbes ož pēc tabakas. Viņa esot kļuvusi dusmīga tikai par to, ka dēls liedzās. Taču, apzinoties, ka didaktiska moralizēšana nepalīdzēs, viņa necēla traci. «Turklāt viņš taču smēķēja ar tobrīd sev vissvarīgākajiem cilvēkiem - draugiem!» Ieva atceras kādu traģikomisku epizodi no nesenās pagātnes: «Kad dēls gāja 8. klasē, reiz atgriezos mājās no darba pārgurusi. Dēla istaba bija pilna ar viņa draugiem un klasesbiedriem. Es, atkritusi krēslā, spēju tikai noelsties, ka nu reiz man ir tāds besis, ka labprāt uzsmēķētu. Vienā mirklī no visām pusēm man stiepās pretī paciņas, un dēla draugi man piedāvāja vieglās, ar mentola garšu un kādas tik vēl ne cigaretes. Nebija neviena, kam nebūtu savas paciņas!»
Nekādu aizliegumu!
Mana klasesbiedrene Dace, kuras ģimenē tagad aug trīs dēli, no kuriem vecākajiem ir 16 un 12 gadu, nāk no nesmēķētāju ģimenes un arī pati nesmēķē. Viņa saka: «Uzskatu, ka vecākiem nav tiesību saviem bērniem prasīt, lai viņi nesmēķē, ja paši to dara.»
Neviens no Dienas aptaujātajiem vecākiem nav vērsies pret bērnu smēķēšanu ar aizliegumiem. Viņi lieliski apzinās, ka moralizēšana par smēķēšanas kaitīgumu beigsies ar to, ka pusaudzis labāk nekā iepriekš slēps šo netikumu.
«Ar jaunāko dēlu par šo tēmu neesmu runājusi, bet vecākajam esmu teikusi - ja tu kādreiz gribi uzpīpēt kompānijas pēc, dari to!» stāsta Dace, kura savā skolotājas ikdienā redzējusi tik daudz smēķējošu bērnu, ka viņai šķiet - dēlam neizbēgt no draugu piedāvātas cigaretes. «Es uzskatu, ka ar aizliegumiem neko nepanākšu, man jāļauj dēlam pašam izlemt. Viņš zina, ka es, viņa tēvs nesmēķē. Dēls neslēpj, ka, tiekoties ar draugiem burziņā, kopā ar pārējiem uzvelk dūmu. Ceru, ja cigarete ir tikai piedeva izklaidēm, fiziska atkarība neizveidojas un, sasniedzis 17 vai 18 gadu vecumu, cilvēks izlems - vajag viņam tabaku vai ne.»
Sandris R.