Mūsu kopā būšanas laiks bija dikti īss. Viņa aizgāja dienu pirms manām kāzām. Steidzās mājup vārīt mums zupu un nepārnāca. Viņu rudens tumsā nepamanīja auto. Tāpēc man nekad nav bijis tas gods vīramāti nosaukt par mammu. Patiesībā par šo mirkli biju ilgi sapņojusi. Dažas dienas pirms manas baltās dienas vārds «mamma» gandrīz izspraucās no manas mutes, bet es nolēmu pagaidīt. Taču nebija lemts. Ak, kaut es to būtu toreiz izdarījusi -tagad šķiet.
Manī ir pārliecība, ka viņa zināja, ko gribu teikt. Iespējams, to nodeva viņas acis. Tās bieži sprēgāja viltībā mani pavilkt uz zoba. Tajās bija lasāms - tu esi savējā, tāpēc tā var. Un man jau arī patika, kā viņa mani zoboja. Vēlāk, kad sapratu, ka man nav jāiekaro sava vieta ģimenē un tik tiešām esmu savējā, arī viņai bija ko trūkties. Šņācām kā čūskas, bet aizvainojumu nejutām. Tas bija pat lieliski. Tā taču varēja pateikt visu, ko domā, un pasmieties.
Mūsu mājas bija kā ar roku aizsniedzamas, atlika vien pārskriet pār pagalmam. Tāpēc aizstaigāt ciemos varējām kaut nakts stundā. Un man nevienu brīdi neienāca prātā doma - nevērt vaļā durvis. Kur nu! Viņai bija pievīlēta atslēga, lai stundās, kad manis nav mājās, viņa var ērti ieņemt vietu pie datora. Savukārt vēlās novakarēs, kad ierasti atgriezos mājās pēc dienas darbiem, viņa, zinot, ka ledusskapis man tukšs, vienmēr aicināja pie sevis. Savās mājās atgriezos paēdusi.
Vēl tad, kad ar vīru viens otrā nebijām saskatījušies, viņai bija izdevies mani pārliecināt, ka es viņai rūpu. Jā, viņu pazinu mazliet ilgāk nekā vīru, iespējams, pat labāk. Diemžēl ar savu mammu nekad tā neesmu dalījusi savas dzīves nianses - priekus un bēdas - kā ar topošo vīramāti. Mums bija līdzīga dvēseles stīga, tāpēc saprasties nebija problēmu.
Viņai bija dotības apvienot radu ģimenes lielā saimē. Nevajadzēja jau daudz - ja ne citādi, gājām kopīgi iepirkties. Kopš manas baltās dienas lielās saimes gaišāko mirkļu kļuvis mazāk. Viņa bija gaišs cilvēks, un pārmest vīramātei varu tikai vienu lietu - tu aizgāji par ātru!