Vakardienas Ministru kabineta sēdē ministri uzklausīja Sa-tversmes aizsardzības biroja (SAB) tā vadītāja Maizīša personā informatīvo ziņojumu par pielaižu valsts noslēpumam izsniegšanu - pēc kādiem un cik saprotamiem kritērijiem utt. Vispirms jāuzsver, ka vairākkārt un publiski esmu paudis skepsi par versiju, ka SAB pielaižu izsniegšanā (vai neizsniegšanā) tiek izmantots partiju savstarpējo rēķinu kārtošanā. Tajā pašā laikā pat cilvēkam, kurš apzinās specdienestu nepieciešamību, to darba specifiku utt., 16. septembra sēde radīja vienkāršu jautājumu: vai Latvijā politiķi nav sākuši baidīties runāt pretī SAB, vai varas centru līdzsvars nav izjaukts?
Divas epizodes. Neapgalvoju, ka varu citēt, jo sēdi vēroju tiešraidē, tomēr jēga nav sagrozīta (tiešraižu arhīvs MK mājaslapā). Tātad premjere un tieslietu ministrs bikli painteresējas, vai gadījumā, ja amatpersonai pielaide ir atteikta, šī persona pēc kāda laika - uzskatot, ka iespējamie riski ir novērsti, - var atkārtoti lūgt pielaidi? Vai arī atteikums ir «uz mūžu»? Maizītis atrauc, ka tādi precedenti - atkārtota izskatīšana - esot bijuši. Labi, bet kas to regulē, vai ir kaut kur juridiski nofiksētas tiesības atkārtoti lūgt pielaidi? Nu, tā īsti neesot, bet esot precedenti. Citiem vārdiem sakot, SAB lūgumu var izskatīt, bet var arī neizskatīt, tāpēc ka vienkārši nevēlas.
Dialogs (?) starp Straujumu un Maizīti par tēmu, kā atrisināt jau piedzīvotās situācijas, kad Saeima kādu ministru apstiprina, bet SAB šim cilvēkam vēlāk pielaidi nedod. Varbūt ir jēga SAB atzinumu prasīt jau tad, kad šī persona ir vēl tikai kandidāts uz ministra posteni? Jā, tā varētu gan, Maizītis vēlīgi piekrīt. Un kurš to SAB varētu lūgt? Kandidāts uz premjera posteni kā valdības sastādītājs? Maizītis saminstinās un atgādina, ka arī šis kandidāts konkrētajā posmā ir vēl tikai kandidāts arī pats, attiecīgi tā laikam nevar. Varbūt SAB atzinumu par topošajiem valdības locekļiem var lūgt Valsts prezidents, ieminas SAB vadītājs. Bet tā īsti viņš arī nevarot pateikt. Straujuma nervozi pasmejas, ka skaidrības tātad nav un... pārejam pie nākamā dienaskārtības punkta.
Protams, ikviens regulējums laika gaitā ir uzlabojams, jo visas iespējamās situācijas paredzēt nav iespējams. Protams, precizējumus labāk veikt bez steigas, tādēļ kopumā kreņķis nav par to, ka sēdē netika atrasti konkrēti risinājumi. Nepatīkamo sajūtu radīja tas, ka Maizītis faktiski atgaiņājās no jautājumiem un ierosinājumiem, to skaitā Valsts kancelejas vadītājas paustajiem. Un ministrus situācija, kad specdienests tā īsti nevēlas respektēt citu varas atzaru viedokli, vai nu apmierina, vai arī viņi baidās iebilst.
Rezumējot: mēs varam draudzīgi vienoties, ka Latvijā politiķi un augstākā ierēdniecība ir tādi, kādi nu tie ir, tomēr, ja esam demokrātiska valsts, specdienesti nevar būt nekontrolēti un pilsoņu vēlētu varu neuzklausoši.