Nosaukumu maiņu acīmredzot izraisījusi kņada, kāda pēc tā izsludināšanas sacēlās mūsu mākslas aprindās. Konkrētās darbu izlases autoru nodēvēšana par «nozīmīgiem» izraisīja aizdomas, ka citi pieskaitīti pie nenozīmīgiem, vēl citi apstrīdēja vārda «laikmetīgs» lietojumu attiecībā uz glezniecības un grafikas darbiem, kritiķi zinājās teikt, ka telpas katrā minētajā ASV lielpilsētā ne tuvu neesot prestižākās (sk. Annas Iltneres un Lindas Ruciņas rakstus portālā arterritory.com).
Visas izstādei izteiktās pretenzijas ir vērā ņemamas un liek padomāt - galvenokārt par mums pašiem, jo neviena nemaina to, ka šī privāti organizētā skate, kuras iniciators ir amerikāņu mākslas menedžeris Hamīds Ladževardi un kā konsultanti piesaistīti lērums autoritatīvu mākslas speciālistu gan no latviešu, gan amerikāņu puses, ir projekts, kādu ne Latvijas oficiālās mākslas institūcijas, ne patriotiski noskaņoti kuratori līdz šim nav spējuši noorganizēt, kur nu labākā kvalitātē.Pārstāvētajiem māksliniekiem un viņu darbiem tiešām nav ne vainas. Skatītājiem, kas nemēdz apmeklēt personālizstādes galerijās, tā ir reta iespēja apskatīt virkni gleznu, kas valsts un municipālās izstāžu telpās nav manītas.
Tomēr izstāde ir aizraujoša vēl kāda cita iemesla dēļ - tā ir iespēja paskatīties uz latviešu mākslu it kā pa gabalu, uz mirkli iejusties kāda aizokeāna mākslas interesenta ādā un mums labi pazīstamo ieraudzīt kā pirmoreiz. Paspēlējiet šo spēlīti: aizmirstiet, ka latviešu māksla ir vislabākā pasaulē, un ieraudzīsiet, ka mākslas kartē neievērotas valsts izlasei bez nevienas starptautiski pazīstamas zvaigznes pretendēt uz lielu iespaidu metropolēs ir mazākais aizkustinoši - kas neatceļ katra atsevišķā mākslinieka pasaules trausli diskrēto pievilcību, salīdzinot pat ar simtiem un tūkstošiem citu līdzvērtīgu pasaulē.
Aizmirstiet par tikai mums zināmo hierarhiju un subordināciju, ko institūcijas iedibinājušas ne tikai starp māksliniekiem, bet arī veseliem žanriem! Gleznas un grafikas izskatās gana laikmetīgi, arī salīdzinot ar iepriekšējās desmitgades latviešu izgājieniem pasaulē, piemēram, instalāciju izstādi Buket Maskavā (2008). Paspēlēsim vēl tālāk: iztēlojieties mazliet, ka, piemēram, Kaspara Bramberga grandiozās smilšu abstrakcijas radījis kāds lokālais patriarhs (teiksim, Ilmārs Blumbergs), bet Ievas Iltneres izsmalcināto psihedēliju - pavisam jauna meitene (varbūt Magone Šarkovska?). Savukārt Daiga Krūze latviešu valodas nezinātājam varētu šķist arī vīrieša vārds un uzvārds, līdzīgi kā Ivars Heinrihsons. To nu gan jūs uzminēsiet visai ticami - ka Inga Meldere ir trausla dāma, bet Harijs Brants - ļoti īpašs tips, kas daudz laika pavadījis gan pie datora, gan ar zīmuli rokās. Tāpat kā to, ka Leonarda Laganovska tribīnes ir sveicieni no aizgājuša laikmeta un ka Andrim Eglītim labāk padodas lielās tonālās attiecības nekā detaļas. Par Ernestu Kļaviņu, kā parasti, sakāmā maz. Toties māņu kustību izspēlē Miervalža Poļa vairākas desmitgades vecie darbi, kas vēsturiskā konteksta centrā izvirza fotoreālismu. Vārdu sakot, tik daudz kā vēl nezināma, vēlreiz pārjautājama, atklājama tajā latviešu mākslā!