Dzejnieci un jogas pasniedzēju, kura kopš 1946. gada dzīvo Londonā, izvaicāja Mansards vadītājs Jānis Oga un dzejnieks, atdzejotājs Guntars Godiņš, kurš Sniķeres pasauli raksturoja kā «ļoti poētisku» un «nesamākslotu».
Dzejniece, lai arī atsaucīga, atbildēs bija mazvārdīga un kodolīga. Kā ilustrācija vēlāk teiktajam, ka «klusums ir saprašanās augstākā forma» un «klusumam jābūt starp vārdiem, aiz vārdiem». Tik reti piedzīvojamā klusēšanas labsajūta ātri vien pielipa arī klausītājiem, un bija skaidri jūtams, ka sanākušie «nebombardē» dzejnieci ar jautājumiem nevis intereses trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka ir nonākuši Veltas Sniķeres personības valdzinājuma hipnotiskā varā un runāt šķiet pilnīgi lieki. G. Godiņš vērsa uzmanību arī uz viņas netipisko skaņu spēli, piemēram, «šķīstā čūska čivina».
Veltas Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Viņas dzejas centrālā tēma ir cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, piesātināts spriegums, piemēram, «dzeja ir esmē urbšanās skaidas».
«Es rakstu jau no piecu gadu vecuma,» pastāstīja dzejniece, uzsverot, ka nekad viņai pašai «tāda doma nebūtu ienākusi prātā». Līdzīgi kā kļūt par jogas skolotāju. Tā vienkārši noticis. «To man darīja zināmu citi, ka esmu dzejniece un jogas skolotāja.» Pašai vistuvākā no bērnības ir bijusi deja, ko vecāki nav ļāvuši studēt. Tomēr 13 gadu vecumā viņa uzstājīgi panākusi, ka stundas sniedz slavens jogas skolotājs.
Pasākumā tika rādīti arī fragmenti no studijā Deviņi topošā Veltas Sniķeres dokumentālā portreta ciklā Rakstnieki tuvplānā (idejas autore un režisore Ināra Kolmane, intervē Nora Ikstena). Tajā dzejniece redzama arī jogas nodarbībā, kurā britu kundzes līdz ar drosmīgo Noru Ikstenu fonā pūlas izlocīties skolotājas rādītajās pozās. Vislabāk gan tas padodas kaķim, kurš uz palodzes bez mazākās piepūles graciozi saritinās kamoliņā.
Līdzīgu plastikas skaistumu Velta Sniķere «savā brīnišķīgajā vecumā», Noras Ikstenas vārdiem runājot (dzejniece ir dzimusi 1920. gadā), demonstrēja arī publikai Rīgā, ar kustībām pavadot dzejoli Spodrā bradātāja. Filmā viņa šo dzejoli lasa latviski, bet mazdēls - angliski. «Vecmāmiņa ir kaismīgākā nacionāliste, kādu pazīstu. Bet mazas valstis drīkst būt nacionālistiskas,» par vecmāmiņu, viņam un citiem tuvajiem - tikai un vienīgi Boku -, stāsta Hjū.