Tieši šis kodols - 15 dāmu vecumā no 70 līdz pat 90 gadiem - jau 10 gadu regulāri sanāk kopā, lai pašas sev un jaunākajai paaudzei, kas rosās Vecmīlgrāvī, ierādītu, ka ikvienā vecumā un dvēseles stāvoklī iespējams tvert dzīvi no gaišās puses. Seniores te nesēž, gaidot uz paplātes pasniegtu palīdzību, bet gan pašas izveidojušas pašpalīdzības grupu. «Balstām cita citu morāli. Kopā vingrojam, aizejam bariņā tur, kur viens neaizietu. Galvenais, ka nesēžam mājās vienas,» savus ieguvumus, darbojoties Vecmīlgrāvja senioru grupā, apliecina sirmās dāmas.
Kā bērnudārzā
«Apmeklējot dienas centru, it sevišķi vientuļie pensionāri te var ne tikai saņemt informāciju, kur gūt palīdzību vai kādas ir iespējas izklaidēties, izglītoties, bet, iegūstot draugus un paziņas, nonākt īpašā drošības lokā,» stāsta Sandra Miķelsone. Tas nozīmē, ka senioru kopā sanākšanas nav formālas nodarbības, pēc kurām katrs dodas uz citu pusi - līdz nākamajai reizei. Dāmas pašas iedibinājušas Drauga tālruni. «Te, lūk, ir klade ar piederīgo tālruņa numuriem, uz kuriem zvanīt un interesēties, kas noticis, ja kāds no senioriem neceļ telefona klausuli vai kādu laiku nav manīts sabiedrībā,» paskaidro Valentīna Ramane. Sandra turpina: «Seniores interesējas cita par citu, atskaitās, ja kur aizbrauc, lai pārējās neuztrauktos. Vientuļajiem tas ļauj justies drošāk.»
Kopā svin arī vārda un dzimšanas dienas - lai svētku reizes nav jāvada skumjā vientulībā. «Vientulība jau arī aizved pie sevis žēlošanas, pie domām tikai par savām kaitēm, iegrūžot arvien dziļākā grūtsirdībā,» novērojusi Valentīna. «Tādas sanākšanas disciplinē - liek savākties neatkarīgi no tā, kā jūtamies,» atzīst seniore Alma Freiberga. «Kā citi ceļas un iet uz darbu, tā mēs trīs reizes nedēļā satiekamies, lai vingrotu, pasēdētu un apspriestos pie kafijas tases un klāta galdiņa. Tas mūs uztur mundras.» Dāmas tikai nosmej - kad sanākot kopā, apspriešanās esot tik dedzīga, ka runājot visas reizē. «Kā bērnudārzā,» ķircina Laura Liepiņa, senioru grupas pasākumu apdzejotāja. Taču kašķējušās gan viņas neesot, dzīvojot kā draudzīga ģimene, kurā dalās priekos un raizēs un kurā meklē iespējas jaunu ideju realizēšanai.
Ir ar ko lepoties
Teju par katru dāmu Sandrai Miķelsonei ir savi labie vārdi. Vingrošanas vadītāja Maruta Garā organizējot ne tikai nodarbības - kad pēc remonta neesot bijis, kam zāli satīrīt, noorganizējusi, ka dāmas pašas to izdarīs. Rokdarbu nodarbību dalībniece Līga Čibirova bērniem ierādot tautas deju pamatus, palīdzot organizēt svētku koncertus, noformēt telpas. Margas Brences arsenālā ir apjomīgs fotoarhīvs par Vecmīlgrāvi - viņa zina vai katra šī mikrorajona stūrīša vēsturi, jo pati šeit uzaugusi. Ausma Slavinska veido senioru grupiņas fotoarhīvu: «Mūslaikos jau nozīme tikai tam, kas dokumentēts.» Silvija Gulbe ir galvenā saimniece, viņas pārziņā - galdu klāšana un kulinārijas pārsteigumi. Pie Dzintras Čiekures, jaunākās seniores, dāmas vienmēr sagaida Jāņus.
Senioru grupas vecākās dalībnieces - deviņdesmitgadnieces Velta Rozīte un Zenta Lāriņa - savos gados var palepoties ar nūjošanas prasmēm. Lai gan Velta teic, ka nu šī nodarbe jau kļuvusi apgrūtinoša un Zentas kundzei vairs netiekot līdzi, pārējo dāmu mudināta, Zenta no somas velk laukā divas medaļas - 2011. gadā un pērn Valmieras maratonā iegūto. «Valmierā startēju kopā ar mazdēlu. Viņš - maratonā, es - nūjošanā. Ieguvu 63. vietu, pieveicot astoņus kilometrus,» bez liekas lielības pastāsta Lāriņas kundze. Sākumā te bijusi vesela grupiņa nūjotāju, bet ar laiku nūjot varētāju skaits sarucis. «Mums te gandrīz visām problēmas ar kājām,» atzīst pārējās seniores. Tāpēc galvenās fiziskās aktivitātes veselības uzlabošanai saistās ar vingrošanu. Zentas kundze gan nūjošanu negrasās pamest: «Tagad ņemu rokās nūjas un eju viena.»
Vajadzīgs pianists
«Cilvēkiem, kuri nāk šeit darboties, ir iespēja par baltu velti no nekā - jo valsts finansiālais atbalsts ir minimāls - radīt kaut ko, pierādot, ka materiālās vērtības dzīvē nav galvenās. Tikpat lielu prieku dod iespēja realizēt savas idejas un vēlmi kaut ko darīt, par to kā algu saņemot smaidu un apziņu, ka esi kādam vajadzīgs, ka ir, kam darīt labu,» saka Sandra Miķelsone. Viņa gan neslēpj - nav tik viegli ļaudis iekustināt. Lai gan informācija par pasākumiem un iespējām tiekot izvietota bibliotēkā, poliklīnikā, pat aptiekās, Vecmīlgrāvja seniori varētu būt ieinteresētāki. Pašlaik centrā aktīvi darbojoties aptuveni 50-60 pensionāru.
Tā kā telpas dienas centrā ir pilnībā aprīkotas un pieejamas arī invalīdiem ratiņkrēslos, S. Miķelsone šogad cer atjaunot pašpalīdzības grupu invalīdiem. «Tāpēc ļoti gribētos, lai zvanītu un vēlmi darboties pieteiktu gan tie invalīdi, kas kādreiz te darbojušies, gan tie, kam šādu iespēju nav bijis,» aicina sociālā darbiniece.
«Vēl uzrakstiet, ka mums vajadzīgs pensionārs, kurš spēlētu klavieres!» dedzīgi iesaucas seniores. Ansamblis viņām ir - pašas sanākot un dziedot a capella. Katrai jubilejai un svētku reizei no galvas mācoties arvien jaunas dziesmas - tas palīdzot kustināt smadzenes, trenēt atmiņu. Bet pianists gan derētu. Turklāt centrā pat esot klavieres!
Mēs neesam nekādi drūmiķi - vēsta uzraksts pie dienas centra gaiteņa sienas. Šīm kundzēm tāds atgādinājums nav vajadzīgs, viņas tiešām ir enerģijas un spara pilnas. «Esam atvērti jebkurām jaunām idejām, ko cilvēki vēlētos šeit darīt,» aicinot iesaistīties, apliecina Sandra Miķelsone.