Kaut kas līdzīgs notiek ar mūsu publisko telpu - mēs tā aizraujamies ar dažiem iereibušiem Saeimas deputātiem, žultainiem Latvijas nīdējiem un versijām, ko bērni (ne)drīkst lasīt, ka acu priekšā var kaut zilonis uz divām kājām dejot...
Gaidām turpinājumu
1. Enerģētikas jautājumi Latvijā laiku pa laikam nonāk uzmanības centrā, tomēr diemžēl ar krietnu demagoģijas un politisku interešu devu - Visaginas projekts, t. s. zaļās enerģētikas bizness utt. Šādā kontekstā Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030, ko aizvadītajā nedēļā vērtēšanai nodeva Ekonomikas ministrija (EM), ir laikā un nepieciešama kā pilna bilde tam, kā enerģētika Latvijā tuvākajās desmitgadēs varētu attīstīties.
Vērtēšanai nodotais teksts esot apzināti veidots (vismaz tā saka ministrs) salīdzinoši īss. Kā izejas punkts tas varētu derēt, tomēr jācer, ka sekos arī izvērstāks izklāsts, jo dažas būtiskas nostādnes šobrīd ir tikai ieskicētas. Piemēram, EM atzīmē, ka «joprojām daļai patērētās enerģijas cenā nav ietverta maksa par siltumnīcu efekta gāzu izmešiem», kas rada jautājumu, vai šīs maksas ietveršana varētu kādus patērētās enerģijas veidus sadārdzināt. Ja pieņemam, ka nākotnē sava vieta ir nelieliem, lokāliem enerģētikas projektiem, tad patiesi aktuāls ir jautājums, kas EM sausajā valodā skan tā: «Decentralizētas mikroģenerācijas procesā saražoto enerģiju iespējams efektīvi integrēt tīklā tikai ar nosacījumu, ka energoapgādes tīkli tiek rūpīgi uzraudzīti...» Var tikai nojaust, ka šī «rūpīgā uzraudzība» nozīmē arī jūtamas izmaiņas veidā, kādā tīkli tiek apsaimniekoti pašlaik.
Lai kā arī būtu, dokuments un, atkārtošos, jācer, arī tā turpinājums būs pamats saturīgām diskusijām par enerģētikas perspektīvām Latvijā.
Cīņa ar vējdzirnavām?
2. Kontekstā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām interesanti un nepelnīti maz atspoguļoti bija pagājušajā nedēļā pieteiktie priekšlikumi, kas vērsti uz t. s. administratīvā resursa izmantošanu. Priekšlikumi izriet no Latvijā bieži piedzīvotās prakses, ka pie varas esošajiem nemaz nav jāslavina sevi «pa taisno» - lieliskas iespējas paveras, pilnīgi nejauši, protams, ietrāpoties konkrētās pašvaldības uzņēmumu apmaksātajos informatīvajos materiālos. Stāstot par uzņēmuma panākumiem (tie, protams, sasniegti, pateicoties partijai X) un dižajiem plāniem (tie, protams, īstenosies tikai tad, ja partija X paliks pie varas). Tātad ideja ierobežot priekšvēlēšanu periodā arī šādu reklāmu ir pamatota.
Priekšlikumu iesniedzēji, šķiet, pamatīgi uzkāpuši kādam uz varžacs, ja pretī tiek likti tik amizanti priekšlikumi, ka šādu ierobežojumu gadījumā pilsēta X, lūk, nevarēšot reklamēties tūristiem. Kas liedz to darīt citu valstu medijos, respektīvi, tieši mērķauditorijā? Turklāt runa ir par samērā īsu periodu, nevis pusgadu. Un tomēr var gadīties, ka priekšlikumi, kas priekšvēlēšanu kampaņas padarītu sakarīgākas, tiks «noairēti» - pārāk neizdevīgi tie ir.
Meklējam grēkāzi
3. Vērojot, kā amatpersonas kārpās laukā no valstij neizdevīgiem pasūtījumiem, rodas iespaids, ka mums mēģina iestāstīt - Latvija ir nevis demokrātiska valsts ar noteiktu lēmumu pieņemšanas mehānismu, bet kaut kāda pusfeodāla kopiena, kur viens apņēmīgs indivīds var īstenot savus savtīgos nodomus, apvedot ap stūri ekspertu, juristu un par savu tēlu trīcošu politiķu desmitus. Vai tiešām kāds nopietni uztver versiju, ka putru ap pasažieru vilcienu iepirkumu savārīja Pasažieru vilciena valdes bijušais vadītājs Freivalds viens pats, ka fotoradaru epopeja notikusi, pateicoties vienam Teilānam? Ikviens nojauš, ka amatpersonas, izvairīgi komentējot situāciju, patiesībā gluži labi zina, kurš, kāpēc un kad, tomēr sistēmas nerakstītu spēles noteikumu vārdā klusē.
Tāpēc labo ziņu, ka valstij, šķiet, izdosies ar relatīvi mazām izmaksām atbrīvoties no apgrūtinošiem projektiem, aptumšo sajūta, ka sabiedrība tā arī neuzzinās savus «varoņus», kuri šajā ķēpā mūs ieveduši. Savukārt tas nozīmē, ka putras vārīšanas recepte pamainīsies tikai detaļās un mēs agri vai vēlu piedzīvosim kārtējo daudzmiljonu skandālu.
Visiem mīļš nebūsi...
4. Valdības un pašvaldību kaulēšanās par nodokļu ieņēmumu un atbildības sadali Latvijā ir tradicionāla. Pašvaldības pārstāvošā LPS tikpat tradicionāli nav noskaņota ar valdību atklāti konfliktēt. Tādēļ Rīgas pašvaldības lēmums apturēt savu darbību LPS, it kā protestējot pret LPS piekāpšanos valdībai, drīzāk ir veids kārtējai vārdu kaujai ar valdošo koalīciju, uzsverot savu prasmīgo saimniekošanu pretstatā Dombrovska kabineta skopumam un nenovīdīgumam.
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka esam liecinieki objektīvam procesam: lielo pilsētu un citu pašvaldību intereses var atšķirties, attiecīgi t. s. jumta organizācijām atrast kompromisu kļūst arvien grūtāk. Ņemot vērā, ka ne tikai Ušakovs, bet arī Lembergs bija publiski paudis striktu prasību, lai pašvaldību daļa iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdalē palielinātos, LPS ilggadīgajam vadītājam Jaunsleinim piekāpšanās valdībai (sadales proporcijas nemainās) droši vien kutina nervus sliktā nozīmē. Tomēr viņam izdevies panākt, ka valdība atvēlēs apmēram 11,6 miljonus latu novadiem un pilsētām ar zemiem ienākumiem, tātad šīs pašvaldības viņu atbalstīs. Acīmredzot LPS sagaida izmaiņas tās biedru lokā un interešu fokusā.
Kopumā jāatzīst, ka pašvaldību vēlme saņemt lielāku daļu IIN ir pamatota - tām klāt nākušas papildu atbildības sfēras un riski. Valdības nepiekāpība acīmredzot liecina, ka tā nākamo gadu prognozē pietiekami trauksmainu, tādēļ katram gadījumam vēlas paturēt savā rīcībā maksimāli daudz resursu.