«Strukturālais deficīts ir lielums, kas raksturo valdības ilgtermiņa ieņēmumu un izdevumu politiku, atmetot izmaiņas, kas notiek automātiski ekonomisko svārstību dēļ - strukturālais deficīts ir kā rentgenuzņēmums, kas ļauj novērtēt valsts finanšu veselību, ko parasti nosedz ekonomiskā cikla svārstību radītie efekti,» skaidro Finanšu ministrijas (FM) Fiskālās politikas departamenta vecākais eksperts Nils Sakss.
Starpvalstu valdību vienošanās paredz, ka valsts budžetam ir jābūt līdzsvarā vai ar pārpalikumu. Budžets ir sabalansēts, ja strukturālais deficīts nav zemāks par -0,5% no IK.
2009. gadā Latvijā strukturālais deficīts bija -6,1%no IKP, 2012. gadā prognozēts jau tikai -2,5%.
Latvija līdz šim ir virzījusies uz bilances mērķi ar ātrumu, kas daudz lielāks par ES noteikto 0,5% no IK gadā. N. Sakss prognozē, ka turpmāk Latvija virzīsies ar pieļauto minimālo ātrumu, līdz ar to būs nepieciešami tikai četri gadi.
Viņš atgādina - strukturālās bilances mērķis, ko nosaka EK, ir minimālais pieļaujamais lielums. Katra valsts var noteikt savu strukturālās bilances mērķi.
Latvija patlaban sev noteikusi -1% no IKP, bet, piemēram, Igaunijai tas ir 0% no IKP, kas nozīmē, ka Igaunijas mērķis ir strukturālā izteiksmē sabalansēts budžets.
Strukturālais budžeta deficīts tiek aprēķināts, no kopējās budžeta bilances atņemot mainīgo daļu, skaidro N. Sakss.
Budžeta bilance ir ieņēmumu un izdevumu starpība. Tuvināti var teikt, ka ieņēmumi, kas atkarīgi no nodokļiem, ir proporcionāli IK, savukārt izdevumus IK svārstības neietekmē.
IK izmaiņu ietekmē bilance svārstās, lai varētu aprēķināt mainīgo bilances daļu, jāņem vērā potenciālais IK.