Paldies Dievam, ka suns vai kaķis nav izmests ārā, bet vismaz nogādāts patversmē, taču - kas viņus tur sagaida? Jumts virs galvas un barība, kāds glāsts no pārgurušajiem patversmes darbiniekiem? Veciem dzīvniekiem gandrīz nav cerību nokļūt jaunās mājās, un, domāju, viņi arī to vairs negrib, bet sirdssāpes ir tik neizturamas, ka daudzi patversmē nokļuvušie izdziest īsā laikā.
Rakstu šo tāpēc, lai mudinātu cilvēkus gados - ja dzīvojat vieni, nevāciet ap sevi dzīvnieciņus, padomājiet par to, kas būs, kad jūs vairs nebūsiet.
Tuvinieki - nedāviniet vientuļiem opīšiem un omītēm kaķīšus un sunīšus! Labāk paši biežāk aizejiet ciemos, bet, ja vecīši aiziet mūžībā, nepametiet dzīvnieciņus arī tad, ja tie nav ierakstīti testamentā! Viņos paliks aizgājēja mīlestība un svētība, bet pasaulē būs par kriksi mazāk ciešanu un izmisuma.