Šai vietā cerīgais stāstiņš gan apraujas, jo izrādās, ka ar teicamnieku būšanu ir pašvaki un tāds mācību priekšmets, kas dzimtenes iepriecināšanai atrodas ļoti tuvu, t. i., vēsture, tiek apgūts gaužām vāji. It īpaši, Lāčplēša dienai tuvojoties, esam jau pieraduši, ka, mediju apjautāti, bērni un pusaudži (un pieaugušie) nezina, kas tie par svētkiem. Taču strīpu strīpām ļaudis Rīgas pils mūrī iesprauž svecīti, un skat, vai tad ar to nav gana? Un patriotisms, kam dabīgi vajadzētu iet rokrokā ar dzimtās vēstures izpratni, nav jau uzbangojis kā devītais vilnis?
Tomēr izglītības sistēmas vadības gaiteņos pašu gaišo acu vai citu modro skatu dēļ saprot, ka īsti labi nav. Izglītības ministrija piepūš vaigus un gluži kā Sīzifs atkal un atkal stumj... tikai vienu jautājumu - mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu vai kā pasaules vēstures daļu. Neņemot vērā, ka nez cik šķēpu jau ap šo pretnostatījumu ir salauzts, ka bijusi gan praktiķu pieredze, gan izglītības druvā pašu palaistie pilotprojekti, kuru secinājumi visos sīkumos gan vēl neesot apkopoti, bet pamatkonstatējums - skaidrs. Proti, arī tad, ja Latvijas vēsturi māca kā atsevišķu priekšmetu, nevis pasaules vēstures daļu, skolēnu zināšanas bagātākas netop. Tādi paši Lāčplēši pie Lāčplēša dienas vainīgi kā iepriekš.
Tad kādēļ skolas programmās atkal vajadzētu viest jaunu kārtību, ja tā nesola labākus rezultātus? Jukas un pārmaiņas tāpat vien? Varbūt galvenais jautājums ir - kāpēc tās stundas, kas tiek veltītas vēsturei, netiek pienācīgi izmantotas? Kas ir tie iemesli, kas neļauj skolotājiem pilnvērtīgi strādāt pēc pašreizējās spēles likumiem? Kā tas var būt, ka puisim nule kā pirmizrādi piedzīvojušajā dokumentālajā filmā Pretrunīgā vēsture skolā par pēdējo karu mācījuši tikai četras stundas? Un paguvuši nozibsnīt vien ar gadskaitļiem?
Kāda pusaudze pie tā sauktā Rīgas atbrīvotāju pieminekļa šai pašā filmā puspatētiski apgalvo, ka dārgāka datuma par 9. maiju viņai nav. Skaidri redzams, ka par Latvijas traģiskajām pagātnes lappusēm neko nav dzirdējusi. Vai tad mūsu valstī pastāv dažādas vēstures mācību programmas un katrs var mācīt ko grib?
Varbūt daļa vēstures skolotāju paši nezina vēsturi vai neprot to mācīt citiem? Bet tādā gadījumā jautājums taču ir atrisināms viegli - skolu skaits sarūk, un darbs jādod tiem, kas savu darbu prot un mīl. Tiem, kas atradīs vēlēšanos kopā ar saviem skolēniem noskatīties jau pieminēto vēsturnieka Ulda Neiburga un režisores Ināras Kolmanes lielā mērā par privātiem (!) līdzekļiem tapušo Pretrunīgo vēsturi, kur nekādi nevar pārmest vienpusīgumu. Tur ir gan latviešu leģionāri, gan nošautie ebreji, gan Salaspils nometnē turētie bērni no Krievijas sādžas. Pēc filmas, gribētos domāt, pusaudžiem un jauniešiem rastos jautājumi, pārdomas. Viens otrs varbūt vēlētos aiziet, piemēram, līdz Amatu ielai 4 Vecrīgā, kur līdz 1947. gadam atradās Sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ un tās moku kambari, kur spīdzināja it kā padomju varai naidīgos. Vēl nesen tajos pagrabos atradās mūzikas klubs Slepenais eksperiments. Vai tie cilvēki, kas šai iedzertuvei deva tādu nosaukumu, darīja to tīšām vai tā bija nejaušība? Raisot domas ap šo faktu vien, cik daudz rodas jautājumu, cik tuvu tie atrodas šodienai un cik absurdi izklausās to cilvēku apgalvojumi, ka pagātnes lappuses vienkārši mehāniski jāpāršķir!
Par laimi vai diemžēl sabiedrībā fizikas likumi nedarbojas, un, ja cilvēki Latvijas vēsturi nezina, tas nav tikai mācību programmu jautājums. Vēstures apjēgu bērni iegūst arī mājās no vecākiem, savukārt vecāki - lielā mērā no informatīvās telpas sabiedrībā un, var teikt pat ļoti skaļi, no valsts ideoloģijas. Vai Latvijai tāda ir? Vai gluži otrādi - valsts augšpusē satupuši bezmugurkaulnieki, kas pat augstos svētkos nemāk mūs uzrunāt ar prātā paliekošu domu? Nevarīgi reklāmrullīši ar bāliem cilvēkiem, kas paši nespēj savu durvjpriekšu notīrīt, svinību programmā kuslas skumjas ap Tec, saulīti, kura atkal atstājusi pavēnī, lišķīgas intonācijas un hronisks pašcieņas trūkums brīdī, kad vārdu salikums «Latvijas atbrīvošana» liekams pēdiņās... Bet, kur nav pašcieņas, pašlepnuma, tur nav arī intereses par savu vēsturi. Māca to vienā priekšmetā vai kopā ar otru.