Jau sen gribēju uzrakstīt par Lato, bet viņš neļāva. Tagad pats piezvanīja. Ne sevis, bet kaķu «spiests», jo pašlaik bez viņa pastāvīgā kaķa Paviča žurnālista divistabu dzīvoklī mitinās vēl četri citi mincāni. Lato atkal meklē mājas rūpju bērniem.
Piekakāja glauno vāģi
Lato pasmaida: «Tas «infekcijas perēklis» esmu es pats. Ar kaķisma kaiti esmu aplaidis arī brāli Endo un māsu Teiku. Pirms vairākiem gadiem asi izjutu, ka uzmanības cienīgi ir ne tikai cilvēki, bet arī citas dzīvās radības. Tā viss sākās. Pa šo laiku pie manis spēkus atguvuši ap simt kaķu.» Nav jau tā, ka Lato staigā pa pagalmiem un pagrabiem un meklē nelaimīgus kaķus. Gluži otrādi: «Eju pa Indrānu ielu, uz tās ar savu asti spēlējas piecus mēnešus veca kaķenīte, ne saprazdama, kur atrodas, ne kas viņai draud. Piecas, desmit minūtes, un kāda mašīna viņu noteikti sabrauks. Protams, atnesu to mazuli mājās.»
Lato gandrīz par katru kaķi ir interesanti pastāsti. Lūk, tāds. Atdevis labam draugam kaķēnu. Drauga lepnajā mašīnā kaķis Brīvības ielā no bailēm kastē apkakājies. Draugs taču nebrauks ar smirdošu kaķi tik glaunā vāģī! Izcēlis šo no kastes, lai notīrītu, bet mincis draugam noskrāpējis ģīmi un rokas un pazudis tālēs zilajās. Lato, to uzzinājis, pie sevis izteicis visu, ko par draugu domā, un pāris stundu vietā, kur kaķis pazudis, līmējis sludinājumus. Atradējam apsolīta balva - 60 latu. Lato smej: «Visi Teikas rajona puikas zaudēja naktsmieru, un protams, pēc pāris dienām pazudušais bija atpakaļ mājās.»
Lemberga kaķis
Cits stāsts par jaunāko atradumu Aivaru Gārfildu. Pavisam nesen Lato Lapsa ieradies Zaķusalā, lai piedalītos televīzijas diskusijā ar Aivaru Lembergu. Pie ēkas durvīm sēž diezgan pakārns ruds puspersietis. Lato paņem no mašīnas ēdamo, un kaķis visu norij vienā mirklī. Pēc pārraides Lato dodas projām un redz - kaķis gatavojas uz guļu turpat netālu slapjā krūmājā. Izrādās, nabags tur nīkst jau vairākas dienas. Lato ir pārliecināts: «Nekad nevajag atlikt lietas uz vēlāku laiku, sak, padomāšu, rīt atbraukšu pakaļ. Tad nekas nenotiek, tu nepalīdzēji, un tā dzīvība aiziet bojā. Ieliku kaķi mašīnā un atvedu. Viņš ir Aivars par godu tā vakara pārraidei, bet Gārfilds, jo ēdis un neēdis - tie ir divi dažādi kaķi. Pašlaik Aivars aklimatizējas vannas istabā, jo ar savu Paviču vēl neesmu iedrošinājies viņu iepazīstināt.»
Kaķu iekārtošanas birojs
Lato apzinās, ka nelaimīgu kaķu ir daudz, bet «ko varu, to daru. Tagad ar kaķiem apgādāti visi mani draugi, paziņas un kolēģi, izmantoju sludinājumus laikrakstos, it sevišķi reģionālajās avīzēs un mājaslapā www.minkas.lv. Kaut kā viss nokārtojas. Manā dzīvoklī vienlaikus reiz mita pat astoņi kaķi, bet visi vienmēr tikuši iekārtoti.» Tiesa, jebkurš, kas atnāks pēc Lato pieklīdušā kaķa, ne vienmēr ar to padusē arī aizies: «Reiz aizvedu kaķi uz Ogri, no kurienes man zvanīja. Atdevu minci, tad pasēdēju mašīnā, padomāju un gāju atpakaļ. Nebija man sajūtas, ka šajās mājās kaķis būs laimīgs.»
Protams, neviens no atnestajiem kaķiem nav bijis «izstādes kondīcijā». Slimi, novārguši, iebaidīti, sakropļoti. Lato nerēķina, cik viņam šī labdarības misija izmaksā. Nav vērts. Citādi baisi paliek. Daudz ko viņš iemācījies darīt pats - ielikt kaķim rīklītē rūgtu tableti, iešpricēt ciskā. Palīdz arī veterinārārsts Aldis Rimeicāns. Nereti Lato vannas istaba tiek pārvērsta par kaķu hospitāli. Ja kādam no jaunatnestajiem ir vīruss vai kas sliktāks, tam vieta ārstētavā. Lato vienas mājas čības ir vannas istabā, otras - ārpus tās durvīm, lai pārējie kaķi neinficētos. Visā Lato «kaķu laikā» viņa mājās nomiruši tikai četri kaķēni, un Lato viņus neaizmirst: «Vienmēr ticēju, ka mūsdienu veterinārā medicīna ir visspēcīga, bet pagājušajā gadā neizdevās izglābt četrus - vienam bija mazasinība, divus paņēmu no Candera ielas, kur tos atnesa iemidzināt tieši tad, kad es ar savējiem biju vizītē, ceturto savācu uz ielas.» Saku - uzminēšu, kas atrodas tavā portfelī! Lato smaida - protams, kaķu barības paciņas, ja nu kādam uz ceļa sastaptajam ēdiens dotu jaunus spēkus cīnīties šajā saulē!
Vārdus kaķiem Lato nedod, tas paliek jauno saimnieku ziņā, bet vienu gan viņš stingri ievēro tos - visi savāktie kaķi, pirms atdod labās mājās, tiek atveseļoti un iemācīti (ja vēl to neprot) iet uz kastīti.
Lato zina, ka ir arī kaķi, kuri dzimuši brīvībai, kuriem riebjas cilvēki. Viņam bijušas divas tādas kaķenes. Nu, ko darīt? Sterilizēja abas un palaida vaļā: «Nezinu, vai izdarīju labi un kas ar viņām noticis, bet tā bija abu kaķeņu izvēle.»
Kādas ir Lato attiecības ar suņiem? Žurnālists parausta plecus: «Man patīk visi dzīvnieki, bet suņi mani kaut kā nav piemeklējuši.»
Dažkārt žurnālistam uz trim četrām nedēļām jādodas komandējumā: «Taču es protu organizēt, vienmēr kaut kā viss nokārtojas.»
Jāpiebilst, ka Lato mājās dzīvojošie kaķi nav vienīgie viņa aprūpējamie: «Uz rokas pirkstiem saskaitāmi pastāvīgie Indrānu ielā dzīvojošie minkas, kurus baroju divas reizes dienā. Taču es neesmu vienīgais viņu barotājs.» Ziemas mēnešos apgādājamajiem jāpieskaita daudzie Saulkrastos pie Lato vasarnīcas apmetušies putni - zīlītes, zvirbuļi, baloži un visi citi. «Katru nedēļu uz turieni vedu speķa bumbas un trīs kilogramus sēklu. Viss aiziet pa tīro.»
Pavičs no Čiekurkalna tirgus
Protams, pats galvenais kaķis šajā dzīvoklī tomēr ir Pavičs. Lato pirms deviņiem gadiem viņu nopirka Čiekurkalna tirgū: «Bija divi brāļi, un šis to savu brāli visu laiku iekaustīja. Samaksāju divus latus un atnesu karotāju mājās. Viņš ir vienīgais, kuram pa īstam esmu pieķēries, pārējos glābju, bet mājās uz palikšanu pavisam nevienu neatstāju. Pavičs ir bez jēgas izlutināts, bet viņam ir lieliska īpašība - šis ir dikti iecietīgs, visus atstieptos minkānus pacietis.» Pavičs ir saņēmis visas vakcīnas, tā ka droši var darboties par «žēlsirdīgo brāli». Viņš ir pašcieņas pilns runcis, kas atšķirībā no mums, cilvēkiem, ir pilnīgi drošs par rītdienu.