Mirklis skaidrības
Projekta Četras izstādes kuratore Inga Šteimane raksta, ka «katra glezna izstādē ir viena apziņa - viens maģisks brīdis». Paula Zariņa atklāj, ka darbos centusies iemūžināt ainavas mirklī, kad, šķiet, jaušama apgaismības tuvošanās. «Protams, tad, kad liekas, ka esi tuvu kādai atbildei, tā pazūd. Tas ir tāds «mirkšķis» - samirkšķini acis, un viss,» viņa raksturo uzgleznoto. «Tāda mini laimes sajūta.»
Mākslinieces darbu maniere tiek raksturota kā poētiski reālistiska. «Paulas Zariņas gleznas uzrunā ar gleznieciskumu - jutīgo kolorītu un smalkajām, tonālajām krāsu attiecībām. Arī otas triepiens liek pievērst uzmanību - liekas, gleznotāja darbu radījusi vienā elpas vilcienā - mirklī, kad to nofiksējusi dabā,» par viņas darbiem saka galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate.
«Tās ir tīras ainavas, lakoniskas,» skaidro māksliniece. Izstādīto gleznu sērijā nav iekļuvis viņas darbos zīmīgais cilvēka tēls. Paula gan teic - šis varonis no viņas darbiem nav izzudis, Apziņās to vienkārši aizstājis pats skatītājs.
Vai šī izstāde iezīmē kādas radošās fāzes noslēgumu? «Katram periodam ir kaut kas, ko atklāj un ņem līdzi vai pie kā atgriezies,» stāsta māksliniece. «Viss parasti notiek pats no sevis. Klikšķis - un ir!» Runājot par radošo procesu, Paula atsaucas uz britu gleznotāju Frānsisu Bēkonu, kurš norādījis, ka grūtākais ir izdomātos attēlus dabūt ārā no galvas. Agrāk pirmie kritiķi mākslinieces darbiem bijuši viņas vecāki. «Tagad man ir tuvo draugu loks, kas ir priviliģēts ieraudzīt darbus pirms izstādēm,» atzīst Paula, kura mēdzot svaigi paveikto iemūžināt telefonā un nosūtīt citu vērtējumam. Tomēr viņa uzskata - katrs mākslinieks pats sev ir lielākais kritiķis.
Sevis audzināšana
«Četri reiz seši metri - milzīgs kvadrāts!» - šāda izmēra gleznai Paulu iedvesmojis Džemmai Skulmei par godu tapušais lielformāta darbs, kas vasaras sākumā bija skatāms fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā. «Tas ir izaicinājums - vai tu vari vai nevari. Visu laiku cel latiņu uz augšu,» azartiski saka māksliniece, kura apzinās - attīstības ceļš ir pašas rokās. «Neviens tevi nedzīs. Tā ir sevis audzināšana.» Viņa uzskata, ka iedvesma nav jāgaida, tā atnāk darba procesā. «Dažreiz negribas un ir slinkums, bet, kad sāc, tevi atkal ierauj gleznošanas procesā.»
Mācoties vidusskolā, Paula bijusi pārliecināta, ka studēs arhitektos. Pirms iestāšanās eksāmeniem apguvusi zīmēšanu, un tēvs piedāvājis viņai izmēģināt arī gleznot. «Tad arī sākās! Tur noteikti pie vainas bija gēni.» Vienas vasaras laikā mājās izgājusi «īso apmācības kursu gleznošanā», Paula iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš tā brīža māksliniece konsekventi darbojas tieši šajā mākslas formā.
Kāpēc tāda izvēle? «Datori man nepatīk, es nevarētu taisīt datordarbus, arī video,» skaidro māksliniece, kurai gleznas liekas vislabākais medijs savu domu tveršanai. «Man ļoti patīk pats process - jaukt krāsas…» Viņa gan pieļauj, ka kādreiz varētu mēģināt veidot arī objektus. Līdz šim patīkama atelpa no lielajiem darbiem esot bijusi Benno Popļanska dzejas grāmatas Traka dzīve un The Sound Poets diska ilustrēšana.
«Man nav plāna pa punktiem, bet ir lielais skatījums uz dzīvi, kuru es pamazām īstenoju,» par nākotnes iecerēm saka jaunā māksliniece. Atzinības sajūtu viņa gūst no izstāžu skatītāju atsauksmēm. Vienas autoritātes mākslas vidē Paulai neesot: «Mēģinu nevienam nepieķerties. Man patīk lūkoties plašāk, iedvesmoties no visiem.» Viņai šķiet, ka pārlieka koncentrēšanās uz kādu konkrētu mākslinieku tikai ierobežo paša redzējumu. «Es cenšos turēt acis vaļā un nebūt pārlieku kategoriska. Var gadīties, ka kāda darbā ieraugi vienu lietu, kas atver tev jaunu pasauli, bet viss pārējais var arī nepatikt.»
Septembrī Paulas Zariņas gleznas ar galerijas Māksla XO starpniecību būs pārstāvētas mākslas mesē Positions Berlin, jaunas izstādes briestot uz pavasari. «Man jau ir idejas, kuras aizgūtas no Apziņām,» saka māksliniece. «Galvā kaut kas top, fiziski gan vēl ne.»