Viduslaikos interesenti labprāt diskutēja par to, kāds «pēc izskata» un cik garš ir vienradža rags, a priori pieņemot, ka šāds radījums vispār pastāv un par to nav jāstrīdas. Kaut kas līdzīgs vērojams veidā, kādā mums tiek skaidrota dzīvīte pēc iestāšanās eiro zonā. Nav šaubu, ka plaši jāskaidro valūtas nomaiņas praktiskās detaļas, tomēr nav arī tā, ka nav vairs jautājumu par pašu «lielo bildi».
Un te nav runa par iecienīto tēmu «eiro zona pastāvēs vai sabruks» - šajā gadījumā jebkuras prognozes ir tikai prognozes. Runa ir par to, ka gan Eiropas Centrālā banka, gan Eiropas Komisija, gan eiro zonas finanšu ministru grupa nav kaut kādas statiskas vienības - visi šie ļauži intensīvi nodarbojas ar jaunu regulējumu, modeļu izstrādi eiro zonai. Fons šai jaunradei ir raibs, bet skubinošs: kā padarīt finanšu sektoru pārskatāmāku, kā saglabāt kazu dzīvu un vilku paēdušu attiecībās starp eiro zonas kreditorvalstīm un atbalsta saņēmējiem, kā mazināt manipulācijas, ko smalki sauc par nodokļu optimizāciju, un vēl, un vēl. Rezultātā dāmas un kungi fontanē idejas par banku savienību, nodokli finanšu transakcijām, jaunām svirām fiskālās disciplīnas dalībvalstīs nodrošināšanai utt. Te nav runa par šo priekšlikumu jēdzīgumu vai realizējamību. Bažas ir par to, ka mēs kā nohipnotizēti gaidām 2013. gada 1. janvāri, cerot, ka pārāk lielu neērtību nebūs, ka cenas pārāk «neuzlēks», bet kopumā - nu, iekšā esam, punkts. Vieniem - skumjš, citiem - pozitīvs, bet punkts. Tikai trakums ir tas, ka maksāšanas līdzekļa maiņa ir komats.
Pieļauju, ka attiecīgo Latvijas institūciju pārstāvji te aizvainoti teiks, ka viņi jau brauc uz dažādām apspriedēm, tur roku uz pulsa, zina drēbi un nezin ko vēl. Brīnišķīgi. Tikai nav pārliecības, ka šie zinošie ļaudis ir izdarījuši secinājumus no kļūmēm t. s. eiro ieviešanas skaidrošanas kampaņā, kad tika pieņemts, ka pietiek visai šabloniski uzskaitīt eiro ieviešanas labumus, cilvēku bažīgos jautājumus, jā, arī maldus atmetot kā «emocijas». Rezultātā mēs iegūsim situāciju: eiro zonā turpinās būtiskas, nu jau arī Latviju tieši skarošas izmaiņas, bet ar sabiedrību par tām netiek diskutēts, attiecīgi nostiprinās bezspēcības sajūta un nepatika pret «Briseli» un tās pašmāju «vietvalžiem». Blakus efekts - papildu iespējas dažādiem demagogiem nākamgad paredzētajās Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās. Kā mēdz teikt, mums to baigi vajag?
Eiro zonā jau tagad daudz tiek runāts, ka zonas funkcionēšanu skarošie lēmumi tiek pieņemti aroganti («kurš ievēlēja Eiropas Centrālo banku, kas lemj par valstu ekonomisko nākotni?»), kas veicina alerģiju pret šo projektu. Būtiskā nianse ir tā - ja vecā Eiropa dažādu iemeslu dēļ ar grūtībām, bet tomēr spēj sagremot populistus, vēlētāju atsvešinātību no varas (jo nodokļus turpina maksāt pat tie, kuri neieredz visus politiķus), tad Latvijas pusaudža organismam šādi vīrusi var izrādīties pārāk bīstami. Tādēļ aicinājums būtu (to, kā debates notika par eiro ieviešanu, «norakstām zaudējumos») mūsu amatpersonām un viedokļu līderiem turpmāk lielāku uzmanību veltīt informācijas un viedokļu apmaiņai par eiro zonā notiekošo.