Kamēr mēs te, Latvijā, pāris mēnešu šausminājāmies par partiju cīkstēšanos jaunas valdības tapšanā, daudz dramatiskāki notikumi norisinājās Ukrainā, kur kopš novembra turpinājās masveida protesta akcijas pret pastāvošo varu. Ja mūsu gadījumā līdz ar jaunā Ministru kabineta apstiprināšanu lielās domstarpības vismaz uz laiku norimušas, Ukrainā saasinājumi tā pa īstam tikai sākas.
Pēc tam, kad parlamenta vairākums pieņēma protesta akcijas ierobežojošu likumu normas, iepriekš vairākkārt izdzenātās miermīlīgās manifestācijas, kas bez rezultātiem ilgst jau vairākus mēnešus, pāraugušas agresīvā konfliktā starp radikālāk noskaņotiem opozicionāriem un kārtības sargiem. Iespējams, tā saukto titušku izprovocēti, nemiernieki nodedzinājuši vairākas kārtības ieviesēju automašīnas, miliči dabūjuši ciest no degošām Molotova kokteiļa pudelēm. Minēto likumu spēkā stāšanās dienā ar to bijis pietiekami, lai Ukrainas valdības vadītājs protestētājus nodēvētu par teroristiem un valdības kontrolētie spēki sāktu daudz agresīvāku nemieru apspiešanu. Ja ne iekšlietu karaspēka vienību, tad visdrīzāk to atbalstītāju raidītas lodes jau nogalinājušas vairākus mītiņotājus. Šaujamieroči acīmredzami apzināti tiek vērsti arī pret žurnālistiem - mērķtiecīgi ievainoti jau vairāk nekā 30 mediju pārstāvju, tā mazinot to iespējas ziņot par patiesiem notikumiem konflikta zonā.
Ļoti iespējams, ka tieši tāds arī bija plāns - panākt, ka līst asinis, tad it kā miermīlīgo iedzīvotāju drošības vārdā uzdot Iekšlietu ministrijas karaspēkam pilnīgi un pavisam izklīdināt mītiņotājus. Īstermiņā efektīvi, bet ilgtermiņā - sprādzienbīstami. Jo ilgi krājusies neapmierinātība ar esošo varu, brutāli aizbāžot protestētāju mutes, tikai pieaugs spēkā.
Kā varam secināt, politiskā vara nedomā nedz divus, nedz trīs soļus uz priekšu. Ilgstoši pilnībā ignorē opozīciju, ar savu pēdējo dienu rīcību sašķeļ iepriekš rāmos un visai labi organizētos mītiņotājus un faktiski provocē sākt izmantot slēptākas protesta metodes. Noved pie tā, ka naida raisītas pretdarbības izpausmes turpmāk var kļūt daudz neprognozējamākas. Uzvedina uz pašas piesauktā terorisma ceļa. Vai tiešām tā labāk?
Kāda varētu būt izeja no radušās situācijas? Šobrīd ko ietekmēt var tikai radikālas pārmaiņas. Piemēram, ignoranci pret sabiedrības interesēm un vardarbību pret mītiņotājiem nodemonstrējušās valdības maiņa. Protestus aizliedzošo likumu atcelšana, atzīstot tos par kļūdu. Dialoga atsākšana par sadarbību ar Eiropas Savienību. Ārkārtas vēlēšanas diez vai spētu ko mainīt, ņemot vērā opozīcijas vājumu un arī sabiedrības neticību, ka citi var būt labāki. Ir taču piedzīvota vilšanās gan Juščenko, gan Timošenko solījumos.
Skaidrs, ka eirointegrācijas pārtraukšanu, kas bija pamatā novembrī uzsāktajām masu manifestācijām, ukraiņi uztver galvenokārt simboliski. Tas ir kā apliecinājums, ka vara nav gatava kļūt «eiropeiskāka» - ieklausīties, ņemt vērā sabiedrības vajadzības. Ukraiņi grib justies neatkarīgi no Maskavas ietekmes, bet vai tas nozīmē, ka viņi būtu gatavi daļu savas neatkarības tālāk deleģēt Briselei? Šķiet, ka tik tālu neviens nedomā. Un izskatās, ka pie varas esošie to nesaprot un arī neprot savā labā izmantot. Iestājušies pozā un domā, ka nostāvēs tā mūžīgi. Tuvredzīgi.