Homo Alibi tēma šogad bija izrādes - lekcijas. Arī Partitūra ekosistēmai tāda ir. Tvaika turbīnas cehā Andrejsalas spēkstacijā, milzīgā XX gadsimta sākuma paviljonā, kura centrā kā milzīga, krietna publiskā peldbaseina izmēra sirds slejas apklusinātais dzinējs, kas reiz ražojis elektroenerģiju Rīgai, sarunājas komponists Jēkabs Nīmanis un dabas skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs. Izrāde sākas pēc deviņiem vakarā, tāpēc cehā ir tumšs. Uz platformu vairāku metru augstumā, kur norisināsies izrāde, skatītājus mazās grupās ved ar ķiverēm piestiprinātiem lukturīšiem aprīkotas meitenes. Jākāpj augstu, dzelzs trepes kā jau industriālos objektos - stāvas, norobežotas ar askētiskām margām. Uz mūžiem apklususī turbīna šķiet līdzīga milzīgam dzīvniekam, kas tūlīt, tūlīt sāks svaidīties, mēģinot atbrīvoties. Šur tur ap tās metāla augumu spīd pa lampiņai - Swedbank koris diriģenta Artura Ancāna vadībā rada ellīgu, ražošanas procesus atgādinošu troksni, dauzot, glaudot, skrāpējot, ieskandinot dažādus turbīnas elementus.
Sarunas tēma ir skaņa. M. Šenteļevs stāsta par fonogrāfiju - vides fiksēšanu, spēli ar dažādiem materiāliem un priekšmetiem, izvilinot to unikālo skaņu. Visvienkāršāk to esot izskaidrot, ja salīdzina fonogrāfiju ar fotogrāfiju. Tāpat, tikai skaņā. Swedbank koris to demonstrēja, mums ienākot. (Ironiski, apklusinātā turbīna, izrādās, skan teju tāpat kā darbībā esoša.) J. Nīmanis savukārt izklaidē, ironizējot par savu akadēmisko izglītību un klasiskās mūzikas vēsturi. Ciktāl tas attiecas uz izrādes tekstu, neesmu fane. Informācijas nav daudz, sarunai nav dramaturģijas, pieteikto divu viedokļu vietā saruna sākas un beidzas absolūtā vienprātībā - ar akadēmiskās vides noliegumu, tāpēc izrāde ir drīzāk sprediķis nekā diskusija, kurā kaut teorētiski varētu dzimt kas jauns. Toties telpas un skaņas izmantojums ir satricinošs.
Liekas pat neticami, cik teatrāla ir TEC ēka, un sajūsmina, ka režisors nav palaidis garām faktiski nevienu attiecību veidu telpā. Darbība norisinās skatītājam priekšā, sānos, aiz muguras, zem skatītāja, aiz bezdibeņa telpas vidū... Turklāt katram izvietojuma veidam izdodas mainīt atmosfēru, skaņas emocionālo iedarbību, notiekošā nozīmi. Šis nav gadījums, kad neparasta vide ir triks, lai iedarbotos uz skatītāju. (Protams, arī tā.) Vide šeit ir cieši saistīta ar izrādes būtību. Teksts izrādās krietni vien vārgāks par telpu, un tā, kļūstot par sarunas trešo dalībnieku, izšķir nesāktā strīda uzvarētāju, laurus paradoksālā kārtā piešķirot... klasiskajai mūzikai. Garākā recenzijā būtu iespējams analizēt Partitūras ekosistēmai saiknes ar modernisma avangarda idejām, kas sasaucas ne tikai tehniski, bet arī tēmas nozīmē - pētot civilizācijas un dabīgā attiecības mākslā. Bet īsai atsauksmei pietiks ar ieteikumu - cerams, ka LJTI izrādi parādīs vēl kādu reizi. Aizejiet. Savs prieks būs gan intelektuāļiem, gan sajūtu tvērējiem.