Trūcīgā statuss - ekskluzīva «prece»?

Es arī esmu 2.gr. arodslimību invalīde, ļoti smaga invaliditāte. Visā mugurkaulā disku trūces un vēl visādas vainas. Ceļa locītavai vajag operāciju. Papildus vēl sirds un 260 asinsspiediens. Pie ārsta nav vērts iet. Viņš paklausās, ko saku un izraksta diclo. Tās sāpes vēl varētu ciest, ja nebūtu tas spiediens un sirds. Es uz ārstu nepaļaujos, jālūdz tikai tas kungs tur augšā. Sāp sirds, ka nostrādāti 41 gads, pensija 50%, un vēl ST pasaka,ka tā ir žēlastības dāvana. Tāds naids uz visiem tur augšā!!! Ko līdz zāles, ka viņas nevar nopirkt! Un neticu ārsta diagnozēm. Man nav gadījies ārsts, kuram sevišķi rūpētu slimnieks, tāpēc to redzot, daudz nesūdzos, ja var paciest, nav vērts! Varētu tā latvija nobankrotēt, un sākt visu no nulles, tāpat nav jēgas tai agonijai! Trūcīgs, netrūcīgs, kāda visam jēga!

Mani šai ziņā visvairāk uztrauc trūcīgā statuss kā kritērijs veselības aprūpē, jo galu galā šis statuss tiek noteikts veselam cilvēkam (tos dažus medikamentus, kas ir iekļauti iztikas grozā, daudzi nemaz nepazīst, bet lieto vēl mazāk), TAČU jebkura slimība uzliek papildus izdevumus, īpaši hroniska slimība, kas var ieiet remisijas fāzē, bet nekur nepazudīs! Īpaši smieklīgi šis te "kritērijs" izskatās situācijās, kad cilvēka ienākumi kritisko robežu pārsniedz par pāris latiem....Piemēram, tā pati situācija ar krūts protēzēm- nu nemaksā tās tik maz. Kas būtu jādara? Lai nevajadzētu algot cilvēkus, kas rēķina iztikas grozu katram indivīdam, vienkārši vajadzētu nodrošināt nepieciešamo aprūpi, jo tā situācija pašlaik, kad slimnieki kļūst arvien ielaistāki un pagaidām veselie arvien biežāk konstatē, ka pie ārsta iet nav jēgas, ir vēl dārgāka.