Mans nopelns - panācu, ka reforma beidzot notiek. Tā iepriekš bija ievilkusies ārkārtīgi ilgi. Bet, šodienas acīm raugoties, ne tikai man, arī ikvienam, kas seko politikai, skaidrs: ja reforma nebūtu notikusi un mums joprojām būtu gandrīz piecsimts pagasti, daudzi no kuriem ļoti sīki, nemitīgi uzturami no citu pašvaldību resursiem, krīzi daļa pašvaldību visdrīzāk nebūtu pārdzīvojušas. Biznesa valodā runājot, būtu iestājusies maksātnespēja. Tieši apvienošana novados tās paglāba. Jaunajām novadu domēm iekšēji optimizējoties, pārstrukturējot resursus, ieguldījumi attīstībā turpinājās pat krīzes laikā, daudzviet saglabātas arī mazās skolas. Kā piemēru varu minēt Kuldīgas novadu - pagastu infrastruktūru uzlaboja ne tikai par Eiropas fondu, bet arī pašu budžeta naudu. Un tādā ziņā varam droši teikt, ka manā laikā īstenotā reforma savu efektivitāti pierādījusi.
Tas, ko neizdevās izdarīt, ir, ka republikas pilsētas palika ārpus novadiem. Rīga ir atsevišķs stāsts - tā ir galvaspilsēta ar savu specifiku -, bet tās pārējās astoņas, ļoti gribot saglabāt savu statusu, faktiski tā arī nekļuva par novadu attīstības centriem. Cilvēki no plašas apkārtnes gan uz tām brauc, jo šajās pilsētās ir dažādas iestādes, pieejami pakalpojumi, bet nekāda atgriezeniskā saite neveidojas.
Pilsēta dzīvo savu dzīvi, novads ap to - savu?
Jā, un visspilgtākais piemērs ir Daugavpils - gluži kā baranka, kur iekšā un ārā ir attīstības potenciāls, bet katram sava pārvaldība, katrs rūpējas tikai par sevi. Līdzīgi Valmierā - pilsētā ir darbaspēks, bet teritorija jaunu ražotņu ienākšanai ir pamatā tikai blakus pašvaldībā. Agri vai vēlu gan šī nepilnība būs jānovērš.
Mums bieži vien tiek piesaukts Vācijas piemērs, kur ir pilsētas bez lauku teritorijas.
Jāņem vērā, ka tur tā ir bijis gadsimtiem ilgi. Latvijā republikas pilsētu statuss tika ieviests padomju laikā - tādas brīvpilsētas pirmskara Latvijā nebija. Tātad tā nav nekāda vēsturiskā tradīcija, no kuras nevarētu atkāpties. Mūsdienu pieeja ir sadarbībā, kur, protams, tu kaut ko zaudē, bet daudz vairāk iegūsti. Administratīvi politiskais egoisms nav vairs īpaši moderns. Svarīgākas ir attīstības iespējas.
Par to cīnījos, jau īstenojot reformu. Arī tolaik tika izskatīti tādi reformas varianti kā šobrīd Gerharda piedāvātais, kur jauno novadu skaits ļoti līdzinās kādreizējo rajonu skaitam.
Kas aizkavēja uzreiz to īstenot?
Lai gan Ventspils mērs Ai-vars Lembergs toreiz izteicās, ka tas būtu labākais variants, viņa pārstāvētā ZZS bija kategoriski pret reformu. Ielobēja likumā normu, ka novads izņēmuma gadījumā var būt arī tāds, kurā ir zem 4000 iedzīvotājiem, kas ir pretēji iepriekš veiktajiem pētījumiem un ekonomiskajiem pamatojumiem. Uz šī likuma pamata šī partija darīja visu, lai arī turpmāk Latvijā būtu daudz mazo novadu, jo ZZS tajos bija plaši pārstāvēta. Ja atceramies, ZZS par reformu tā arī nenobalsoja, tās vietā atbalsts nāca no opozīcijas.
Problēma tātad nevis citā skatījumā par efektīvāku attīstību, bet vēlmē pasargāt savus pārstāvjus amatos?
Jā, jautājums ir tīri par varas saglabāšanu. Un ZZS nostāja bija vistiešākā veidā saistāma ar vēlmi nezaudēt amatus. Savukārt Tautas partija, kas bija reformas virzītāja, no tā, ka vietējie mēri varētu zaudēt amatus, nebaidījās. Viens piemērs: Talsu mērs Lācarus gan uzreiz pēc reformas zaudēja amatu, jo varu pārņēma ZZS, taču pēc kāda laika ikvienam bija redzams, ka pašvaldība vairs netiek vadīta tā, kā solīts un kā sabiedrība to gribētu, tāpēc Lācarus atkal tika aicināts vadīt novada domi. Arī tagad partijām, kuras gatavas realizēt reformas, jārēķinās, ka nāksies kaut ko ziedot. Vismaz uz laiku. Līdz ar to - viena lieta ir pamatot reformas modeli, pilnīgi cita - vai to var apstiprināt Saeimā. Cerēt, ka ZZS atbalstītu Gerharda pieteikto reformu, es domāju, ir veltīgi. Arī tāpēc, ka viņu pārstāvji ir daudzu lielo pilsētu, tajā skaitā Jelgavas, Liepājas, Ventspils un Jūrmalas, vadībā.
Kas vēl bez lielajām pilsētām, kas nav vienotas ar novadiem, palicis nepaveikts?
Ir vēl daudzi mazie novadi, kam gan krīzi izdevās pārdzīvot, taču jautājums, kādas tiem ir turpmākās attīstības perspektīvas, jo zinām, kā dilst iedzīvotāju skaits Latvijā, tajā skaitā arī mazajos novados. Politiķi tikai vairo ilūzijas, bet arī Latvijas valsts, kopumā vērtējot, neplaukst. Iedzīvotāju skaita pieauguma nav, ir tikai pārgrupēšanās - cilvēki pārceļas no laukiem uz lielākajiem centriem. Nav arī nekāda ekonomiskā uzrāviena. Tāpēc ir pilnīgi pamatoti, ka Gerhards vismaz kaut ko piedāvā.
Nav arī nekādas stabilitātes - vienīgi nebeidzamas reformas...
Faktiski jau toreiz, kad panācu pašvadību skaita samazinājumu, bija definēts, ka ar to vēl nekas nebeidzas, ka pēc pirmā soļa jāsper arī otrais. Bija runa gan par lielo reģionu izveidi un nostiprināšanu, pārņemot valsts funkcijas (kas uzreiz neizdevās, jo Dombrovska valdības ministri nevienas valsts funkcijas nebija gatavi reģionālajam līmenim deleģēt), gan novadu tālāko brīvprātīgo apvienošanos. Tagad Ger-hards tam iedevis kaut kādu ietvaru. Pirmais viņa piedāvātais modelis, kas paredz, ka lielās pilsētas arī turpmāk darbojas atsevišķi, manuprāt, tālāk nav attīstāms, jo tieši tā ir problēma, kas jānovērš. Līdz ar to racionālāks ir priekšlikums par 29 novadu izveidi (viņš gan to sauc par sadarbības teritorijām). Es arī domāju, ka dažas lielās pilsētas vairs tā nebaidās no savas varas un ietekmes zaudēšanas. To mēri saprot, ka, gudri un saprātīgi apvienojot pilsētas ar apkārtnes novadiem, viņi būs tikai ieguvēji. Šai jaunajai reformai iedots arī normāls laika grafiks - sešos gados var ne tikai visu izdiskutēt, bet arī pieņemt attiecīgos lēmumus. Jautājums, protams, kāda būs politiskā realitāte, jo pa vidu ir vēlēšanas un šobrīd valdībai citas prioritātes - imigrācijas un drošības aspekti.
Vai nebija labāk nevis atkal pieteikt kārtējās valsts līmeņa pārmaiņas, bet atrast stimulus, lai pašvaldības pašas apvienojas?
Tie motivēšanas mehānismi tāpat būs. Un neatkarīgi no mums. Latvijas valdībai resursu, ko piedāvāt pašvaldībām to attīstībai, nav. Vienīgās attīstības naudas vietējam līmenim ir vai nu pašu kredīti, vai ES finansējums. Eiropas naudas lielākā daļa šobrīd «veiksmīgi» iedalīta lielajām pilsētām. Ja nākamajā finanšu periodā līdzekļi būs pieejami kredīta veidā, skaidrs, ka mazajām pašvaldībām šīs investīciju naudas būs gan teorētiski pieejamas, bet praktiski neizmantojamas. Mazās pašvaldības sapratīs, ka ir jāapvienojas. Līdz ar to redzams, ka vēl ir emocijas - «mēs, arī mazi būdami, visu varam izdarīt paši» -, bet paies vēl trīs četri gadi, un daudzviet panīkums, kas tagad vēl tiek slēpts, atklāsies visā pilnībā, nekas cits neatliks kā iet novadu apvienošanās ceļu.