Mēs tuvojamies rezultātu paziņošanai. Esam izgājuši cauri tā saucamajai pārejas vērtēšanai (atsevišķa studiju programmu akreditācija tiks aizstāta ar visa studiju virziena kvalitātes novērtēšanu). Lielākā daļā programmu ir izvērtētas. Par dažām programmām vēl tiek diskutēts. Pašlaik par aptuveni 20 procentiem esam samazinājuši programmas, kurām bija zems pozitīvais vērtējums.
Cik daudz programmu saņēma negatīvu atzinumu?
Ir trīs iespējamie atzinumi - pozitīvs, limitētam laika periodam (pozitīvs atzinums ar konstatētām nepilnībām, kas jāuzlabo) vai negatīvs. Negatīvs vērtējums ir mazāk nekā 10 procentiem. Atzinums ar nosacījumiem ir starp 10-20 procentiem. Dažas universitātes, kas varētu īstenot kursus uz nosacījuma pamata, tomēr uzskata, ka labāk ir uzlabot kvalitāti, sadarboties vai slēgt programmas. Visās institūcijās kopā mums ir aptuveni 600 studiju programmu, bet joprojām tas ir stipri par daudz.
Latvijas Augstākās izglītības padome ir paudusi, ka nav nozīmīgi, vai mums ir 1200 vai 600 studiju programmu. Būtiskākais esot lietderīga resursu izmantošana tajās. Vai jūs tam piekrītat?
Jā un nē. Protams, efektīva resursu izmantošana ir svarīga. Taču, kā pierāda ļoti labas universitātes, programmas ir arī preču zīme. Daudz svarīgāk ir, lai būtu spēcīga preču zīme. Piemēram, tiesību zinātnes programma Tartu Universitātē ir pazīstama ne tikai Igaunijā, bet arī pasaulē. Vai arī kiberaizsardzības maģistra programma, ir kas tāds, ko mēs esam radījuši pievilcīgu gan ārvalstu, gan igauņu studentiem. Un to nevar paveikt, ja piedāvā 600 programmu, tu vari fokusēties tikai uz to, kur esi ļoti labs.
Kāds būtu ideālais skaits?
To ir ļoti grūti pateikt. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā programmas ir organizētas. Ļoti laba ideja ir veidot lietussarga programmas, kur iespējams specializēties tās ietvaros. Tādā gadījumā vienas programmas ietvaros iespējams variēt un dažādi specializēties. Manuprāt, tā ir gudrākā pieeja tā vietā, lai pārdotu 10 dažāda veida maizi.
Pašlaik Igaunijā tas ir iespējams?
Tas ir iespējams. Universitātes var piedāvāt fleksiblas programmas, kad studentam ir izvēles brīvība vienas studiju programmas ietvaros. Vairāk nav nepieciešamas nelokāmas dažāda veida programmas.
Vai universitātes to plaši izmanto?
Situācija ir atšķirīgas. Man šķiet, mēs neesam atbilstoši finansējuši augstāko izglītību lielākas konsolidācijas virzienā. Mēs esam atbalstījuši jaunu programmu izveidi. Ja universitāte sāk kādu programmu, mēs sakām - jā, labi, arī sabiedrībā ir atbalsts, tātad ir vajadzīgi lieli līdzekļi programmas atvēršanai. Es izvēlētos citādu ceļu, vairāk konsolidējot, veidojot spēcīgākas un konkurētspējīgākas programmas. Labāk, lai ir mazāk, taču labākas.
Pirms dažām nedēļām runāju ar Latvijas lielāko universitāšu rektoriem par augstākās izglītības izvērtēšanu. Uz jautājumu, vai nav bažu, ka kādas programmas var nākties slēgt, viņi atbildēja - mēs zinām, ka mums to ir daudz, taču esam pārliecināti par kvalitāti. Vai Igaunijā bija līdzīgs noskaņojums?
Protams, ikviena universitāte teiks, ka viņu programmas ir labas. Ja kāds cep maizi, tad viņš uzskata, ka tā ir vislabākā maize pasaulē. Tas ir tikai dabiski. Taču es uzskatu, ka Izglītības ministrijai vajadzētu palūkoties apkārt un motivēt universitātes uz konsolidēšanos kvalitātes uzlabošanai. Tas ir ļoti atkarīgs no valdības politikas. Universitātes ir ļoti saprātīgas institūcijas. Ja tām piedāvās vairāk naudas par vairāk studentiem un programmām, tās to arī piedāvās pretī. Savukārt, ja universitātēm piedāvās vairāk naudas par mazāk, taču labākām programmām, universitātes piedāvās to. Tātad tas ir ļoti atkarīgs no Izglītības ministrijas.
Igaunijā augstākās izglītības izvērtēšanai jūs izvēlējāties vietējos, nevis ārvalstu ekspertus kā citas Baltijas valstis. Kāds tam bija iemesls?
Mums iepriekš ir bijusi pieredze ar ārvalstu ekspertiem. Ārvalstu eksperti ir bezkaislīgi, un tas ir labi. Viņi ir neatkarīgi, objektīvi, bet problēma ir tajā, ka viņi nepārzina vietējos apstākļus un izvērtēšanas procesā var tikt maldināti. Piemēram, no virspuses iestāde var izskatīties ļoti labi, un tādējādi ārzemju ekspertus iespaidot ir daudz vieglāk nekā vietējos, kuriem ir informācija no dažādiem avotiem. Tātad programmas var izskatīties ļoti labi no virspuses, bet dziļāk iekšā var pastāvēt problēmas. Protams, tas ir arī izmaksu jautājums. Vienkārši vietēji eksperti ir lētāki, un viņi var strādāt un uzturēties šeit ilgāk. Tie ir galvenie iemesli, kādēļ mēs sevi limitētu ar vietējiem ekspertiem. Bet mums ir pieredze ar ārzemju ekspertiem citās izvērtēšanās, zinātnes vai Eiropas Savienības programmu izvērtēšanā, kas nodrošināja neatkarīgu fona informāciju no ārzemju ekspertu puses.
Vai, izvēloties vietējos ekspertus, nepastāvēja zināmas bažas par korupciju?
Protams, korupcijas risks pastāv. Taču, ja mums darbojas godīgs sūdzību mehānisms, mums vajadzētu uzticēties mūsu cilvēkiem. Bet, protams, tas ir jūtīgs jautājums. Tā nav tikai korupcija, galvenā problēma ir tad, ja tu kādu sūti izvērtēt programmu kaimiņu universitātē, var rasties interešu konflikts. Tu vari pateikt, ka tavs konkurents nav tik labs kā tu, un tas ir galvenais risks. Mēs to centāmies novērst ar disciplīnas aktu.
Kas ir šīs izvērtēšanas galvenais mērķis Igaunijā? Latvijā kā viens no būtiskākajiem tika minēta pārēja no studiju programmu uz studiju virzienu akreditāciju.
Mums tas ir diezgan līdzīgi. Studiju programmu skaits ir milzīgi pieaudzis. Ir ļoti grūti novērtēt tās visas. Tādēļ es uzskatu, ka tuvošanās virzienu novērtēšanai ir pareizais solis uz priekšu. Tas ir lētāk un daudz efektīvāk. Attiecībā uz galveno mērķi tā, protams, ir kvalitātes paaugstināšana. Taču ilgtermiņā arī ir svarīgi augstākās izglītības iestādēm piedāvāt atgriezenisko saiti, lai tās sevi var ieraudzīt gluži kā spogulī - vai tās tiešām ir tik labas, kā domā. Uzskatu, ka visām universitātēm šīs piezīmes būtu jāuztver ļoti, ļoti nopietni. Es ļoti ceru, ka rekomendācijas un secinājumus universitātes uztvers vēl nopietnāk nekā ministrija. Mums universitātes nav jāsoda. Mēs vēlamies, lai tās mācās, bet mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tās to vēlas darīt. Es ļoti gribētu, lai universitātes lēmumus pieņem pašas, pirms tiek īstenotas sankcijas.
Ar ko eksperti nodarbojās, kad bija vizītēs universitātēs, - vai viņi intervēja studentus un pasniedzējus?
Ideālā gadījumā viņi, protams, lasīja pārskatus, tikās ar studentiem, pasniedzējiem un runāja ar universitātes administrāciju. Ideālā gadījumā tas ir ļoti komplekss pasākums. Tas, kā tas notiek praksē, vienmēr ir atkarīgs no ekspertiem. Es pats esmu bijis eksperts. Es strādāju dažādās grupās un zinu, ka situācijas var būt ļoti atšķirīgas. Citreiz tu vari būt neapmierināts ar paveikto vai ar to, ka nav bijusi iespēja kaut ko paveikt pietiekami. Universitātes vai programmas izvērtēšana ir ļoti komplekss pasākums, jo laiks ir ļoti ierobežots, lai izprastu visas detaļas.
Cik nozīmīgs izvērtēšanas procesā ir studentu viedoklis?
Studentu viedoklis ir ļoti svarīgs. Bet problēma ir tajā, ka nav tik vienkārši uzzināt, ko studenti patiesībā domā.
Kādēļ?
Grūti teikt. Domāju, tam ir vairāk iemesli. Es esmu pārsteigts, ka neformālā sarunā studenti ir ļoti kritiski, viņi nav apmierināti ar to, ko saņem. Bet publiski šis redzējums netiek pausts. Es vēlētos redzēt lielāku vēlmi būt prasīgiem un kritiskiem. Man šķiet, ka studenti ir tendēti nebūt pietiekami kritiski. Bet jāteic, ka studentu viedoklis ir ļoti nozīmīgs.
Vai šī problēma ir bijusi vienmēr?
Strādājot par universitātes rektoru (Tartu Universitātē), esmu redzējis, ka studenti ir vairāk norūpējušies par sociālajiem un finansiālajiem jautājumiem nekā izglītības kvalitāti. Es uzskatu, ka izglītības kvalitāte ir vissvarīgākā lieta, tomēr studenti vairāk diskutē par studiju maksu, akadēmisko brīvību, kas, manuprāt, ir sekundāras lietas. Iespējams, viņiem dzīve ir pārāk viegla (smejas). Reizēm es domāju, ja visi, kas absolvē, pēc tam dabū darbu, viņi neuzskata, ka investēšana labā izglītībā ir nozīmīga.
Latvija pieredzi smēlās no Lietuvas un Igaunijas. Lietuva smēlās pieredzi no jums. No kā jūs ņēmāt paraugu, sākot augstākās izglītības izvērtēšanu?
Mēs esam gājuši cauri vairākiem izvērtēšanas procesiem. Esam jau izvērtējuši zinātni. Tātad mums ir tradīcijas un liela pieredze Igaunijā. Mūsu eksperti piedalās dažādos izvērtēšanas procesos ārzemēs. Protams, mēs arī cenšamies mācīties no citām valstīm. Man ir radies iespaids, ka pieaug izpratne par to, ka akreditācija, izvērtēšana un cita veida ārēji kvalitātes nodrošināšanas mehānismi nav ļoti rentabls instruments. Tas palīdz, bet, ja tu dari par daudz, tad akadēmiķu vidū rodas pretreakcija akreditācijai. Viņi vairāk nevēlas, lai visi šie gudrie cilvēki teiktu, kas ir pareizi un kas ir slikti. Es uzskatu, ka mums ir jābūt uzmanīgiem. Pārāk daudz akreditāciju un izvērtēšanu rada problēmas, nevis risinājumus.
Ja mēs palūkojamies atpakaļ uz visu izvērtēšanas procesu Igaunijā, sākot no 2009. gada. Kas bija lielākās problēmas, ar kurām nācās saskarties?
Manuprāt, vislielākā problēma mazā valstī ir ekspertu trūkums. Mazā teritorijā visi cits citu pazīst. Mums trūkst atvērtas attieksmes pret to, ko mēs piedāvājam, ko darām, kā mēs vērtējam. Tas sāk uzlaboties, bet joprojām tā ir problēma. Igaunija nav maza valsts, tā ir ļoti maza valsts. Mums jāveras plašāk un jāskatās, kas ir darīts Latvijā, Igaunijā, Somijā. Varbūt mēs varam integrēt mūsu programmas. Mēs varam redzēt daudz ciešāku sadarbību Ziemeļvalstīs, mēs to nedarām. Kādēļ mums ir jācenšas viss izdarīt tikai Igaunijā un jums tikai Latvijā.
Vai izvērtēšanas procesā ir kas tāds, ko vajadzēja darīt citādi?
Es uzskatu, ka šīm izvērtēšanas komandām vajadzēja būt vairāk kritiskām. Tām vajadzēja sniegt spēcīgākus padomus, kā palielināt efektivitāti un kvalitāti. Reizēm tās nesniedza pilnīgu informāciju par to, kas bija novērots universitātēs, iespējams, politisko iemeslu vai draudzības dēļ, es nezinu.