Zviedrijas presē par Trīra jaunāko bērnu plosās diskusijas. Feministes Trīru dzīvu varētu piesist krustā. Gluži tā, kā viņš to savā filmā dara ar jauno sievieti, kuras apsēstība ar ļaunuma pētniecību tieši pavēršas pret viņu pašu. Ļaunums dzīvo sievietē - skaidri parāda Trīrs, likdams skatītājiem fiziski sajust Bībeles pasakaino stāstu par Ievu, kura plūc grēka ābolu un dod to Ādamam. Svētais ir vīrietis, kurš filmā ar neiedomājamu pacietību cenšas palīdzēt ļaunuma apsēstajai sievietei. Ar tumšas ironijas devu ierasto psihoterapiju Trīrs pārvērš sfēriskā mistērijā. Ģeniāli izvadā apdullināto skatītāju pa viņa paša zemapziņas slēptākajām alām, ūdenskritumiem, pļavām, upēm, tiltiņiem un bedrēm.
Kad sieviete nonāk atpakaļ pie filmas sākuma melnbaltās epizodes, kur, kontrtenora balss pavadīts, mazais puisītis izkrīt pa logu, kamēr vecāki mīlējas, noskaidrojas, ka viņa redz visu - kā bērns uzkāpj uz palodzes, kā paslīd, viņa redz visu, bet tā brīža vēlēšanās beigt izrādās lielāka par mātes instinktu.
Var teikt, ka Trīrs visu nenormāli sabiezina un hiperbolizē. Tomēr viņš gluži kā atdzīvojies vilks filmā instinktīvi, ar maņām un ožu jūt, kur virzās pasaule. Cik patiesībā sačakarēts ir vīrieša un sievietes stāsts. Labā un ļaunā stāsts. Cik bīstami tas pietuvojies ķieģeļa zīmei.
Filmas beigu epizodē, kad vīrietis sadedzinājis sievieti, kas viņu gandrīz nogalinājusi, ievelk svaiga gaisa malku un ēd meža sūnās atrastās ogas, viņa skatam paveras barokāla aina - viss mežs piepildās ar sievietēm, viņas nāk un nāk. Un šī aina ir abējādi simboliska - ļaunums ir neiznīcināms un pasaules dzimumu statistika nepielūdzama.
Vairākas dienas pēc filmas laimējas aizbraukt uz Fori. Bergmana salu, kurā viņš tikai divus gadus pirms nāves ielaida zviedru žurnālisti, kura uzņēma lielisku tāda paša nosaukuma dokumentālo filmu. Visu ceļu smidzina lietus. Uz prāmja pūš mitrs vējš.
Aiz salas baznīcas vienkārši kapi. To tālākajā stūrī mazs, pelēks laukakmens ar uzrakstu Ingrīda Bergmane, Ingmars Bergmans, pie akmens purpurkrāsas viršu čemuriņš. Klusums un gaisma. Filmā Bergmans stāsta, ka pēdējos savas dzīves gadus bez mīļotās sievas viņš bieži iztēlojies, kā viņa rīta miglā vienkāršās džinsās un krekliņā nāk no ezera uz mājas pusi. Poļu strādnieks salas iekšienē mums parāda Bergmana māju. Pagalmā no ezera puses klājas migla. Droši vien tā viņš te sēdēja un caur logu vēroja gaismu maiņu un mīļotās tēlu no garu pasaules.
Fores galējā punktā, pie akmens raukariem, lietus nostājas. Jūra ir tirkīza krāsā, pie horizonta parādās gaismas līnija. Tā plešas aizvien platāka.
Tik spēcīgas, gandrīz neizturamas šīs sajūtas Trīra filmas kontekstā. Ko pasaule zaudēs, ja neapstāsies savā mežonīgajā skrējienā. Ne velti Bergmans izvēlējās šo salu. Tā vajadzētu uz mirkli apstādināt šo pasauli, uz mirkli pārakmeņot, lai apdomā, kur to novedīs pašas sastrādātais ļaunums.