Ar golfu Romāns ir aizrāvies tik nopietni, ka Itālijā to spēlē gandrīz katru dienu, piedalās sacensībās un nezaudē cerību kļūt par profesionālu golferi. Izrādās, uz riteņa viņš sēžas divas reizes gadā - jūnijā tradicionālajā Rīgas velomaratonā un septembrī Latvijas vienības braucienā. «Savā mūžā esmu tik daudz braucis ar velosipēdu, ka man vairs nav vēlēšanās to darīt. Tagad man ir darbs, golfs, audzinu meitas - pavisam citas intereses,» skaidro Vainšteins. Šajā nedēļas nogalē būs reta iespēja ar viņu kopā piedalīties sacensībās.
«Es jau no paša sākuma atbalstu Igo pasākumus. Sports, konkrēti riteņbraukšana, - tā ir forša lieta. Ja aicinātu uz citiem pasākumiem, brauktu arī uz tiem. Mani piesaista tas, ka cilvēki sporto pēc pašu gribas, tas nav profesionālais sports ar braukšanu peļņas nolūkā. Atbraucot uz Latviju, satieku vecos draugus, ar kuriem savulaik kopā sportoju.»
Aizrāvies ar golfu
Iespēju uzspēlēt golfu Romāns izmanto pusdienlaikā vai arī vakarā pēc darba. «Citi pusotru stundu ēd pusdienas, bet es tajā laikā spēlēju golfu. Vai arī pēc darba sešos aizveru ofisu un braucu uz golfa laukumu līdz deviņiem vakarā atbrīvoties no stresa. Tas ir labs veids, kā sakārtot domas un satikties ar foršiem cilvēkiem.» Golfu Vainšteins spēlē tikai divus gadus . «Sacensībās piedalos tikai no pagājušā gada maija. Vai būšu profesionālis? Es tā ceru, nu jau man ir 13 ar pusi handikapu. Sāku ar 36 handikapiem. Ja no 36 tiek līdz nullei, automātiski var kļūt par profesionāli, izejot attiecīgu testu. Vairāk nekā pusi ceļa esmu nogājis, tiesa, to vieglāko. Daudz grūtāk ir tikt no desmit līdz nullei. Tā jau ir pavisam cita pasaule. Tad ir jābūt trenerim, kurš ar tevi regulāri strādā. Vēlēšanās man ir, patīk nenormāli, rezultāti progresē - pēdējās nedēļās esmu uzvarējis četrās sacensībās, tā ka laiks rādīs, cik tālu tikšu.» Sestdien Vainšteins plāno piedalīties golfa sacensībās Ozo laukumā.
Brūni iededzis un bez liekā svara - ārēji Romāns atgādina sportistu karjeras pilnbriedā. «Es arī esmu labā formā,» viņš apstiprina manis teikto. «Man ir 78 kilogrami. Kad startēju, bija 73 kg, bet ziemas mēnešos tāds svars arī turējās - 77 vai 78 kilogrami.» Pirms tikšanās ar Vainšteinu Vecrīgas viesnīcā Neiburgs sameklēju viņu Skype, kur attēlā viņš redzams ar vīna glāzi rokā. «Tas ir mans darbs. Itālijā esmu vīna izplatītājs lielveikaliem, un darba pienākumos ietilpst arī vīna degustācija. Izbraucienos uz rūpnīcām, tikšanās reizēs ar klientiem vai arī mājās pie vakariņām iedzeru pa glāzei vīna.» Pēc Romāna teiktā, vīna dzeršana krasi atšķiras no jebkura cita alkoholiskā dzēriena lietošanas. «Tā ir māksla un bauda. Viena vai divas glāzes dienā - tas ir ļoti O.K. Itālijā visās ģimenēs mājās ir vismaz viena vīna pudele.»
Vīna cienītājs
Pudele vīna uz galda bijusi arī aktīvās sportošanas laikā. «Viens no mūsu komandas atbalstītājiem bija vīna darītava, tāpēc tehniskajā mašīnā vienmēr varēja atrast kādu pudelīti. Arī vakariņās iedzert nedaudz vīna - tas bija tikai normāli.» Riteņbraukšanas aktualitātēm Romāns vairs līdzi neseko. Uz manu jautājumu, vai velosports dopinga krīzi jau ir pārdzīvojis, viņš precīzi nevar atbildēt. »Ja ne par visiem simts, tad vairāk nekā par deviņdesmit procentiem no riteņbraukšanas esmu pagājis maliņā. Runājot par dopingu, tas bija galvenais iemesls, kāpēc es un vēl daudzi pazīstami braucēji beidza aktīvās gaitas. Tā vairs nebija dzīve. Tā bija nemitīga vajāšana, radot sajūtu, ka esi gandrīz vai kriminālnoziedznieks. No sporta gandrīz nekas vairs nebija palicis pāri. Kopš 1999. gada notiek riteņbraukšanas attīrīšana vai iznīcināšana - pat nezinu, kurš formulējums būtu pareizāks. Mani pārbaudīja katru nedēļu, bet 2001. gadā, kad startēju čempiona kreklā, līdz pat trijām reizēm nedēļā.» Nav saprotams, kā, pastāvot tik nežēlīgai kontrolei, katru gadu dopinga izliktajos tīklos iekļuva riteņbraukšanas haizivis. «Redzi, visos laikos ir gudrīši, kuri domā, ka viņus nepieķers un ka tādējādi viņi varēs būt labāki par pārējiem. Visi jau grib būt slavas virsotnē, lai saņemtu lielāku honorāru. Tas ir risks, līdzīgi kā biznesā.» Romāns precīzus skaitļus neatklāja, taču piekrita izskanējušajai versijai, ka labākajos gados viņa līgums bijis ap vienu miljonu ASV dolāru. «Tas ir labs jautājums, vai ar riteņbraukšanu esmu kļuvis bagāts. Naudas jau nekad nebūs par daudz. Ar riteņbraukšanu es nopelnīju tik daudz, lai es labi justos tajā laikā un lai es varētu izdarīt atspērienu pēc karjeras beigām. Pēdējos sešus gadus cītīgi strādāju kā visi normāli cilvēki. Manā biznesā nav robežu un limitu, taču man vēl tāls ceļš ejams, lai pelnītu tik daudz, cik es saņēmu riteņbraukšanā.»
Jāizmanto sava iespēja
Par Latvijas riteņbraukšanas jaunumiem Romāns uzzina no Japiņa un daktera Alda Cīruļa, kurš turpina strādāt profesionālajā riteņbraukšanā un ar kuru jau vairāk nekā 20 gadu ir draudzīgas attiecības.
Vainšteins ir gatavs palīdzēt jaunajiem Latvijas braucējiem, taču viņiem jārēķinās, ka uzticības kredīts ātri dzēšas. «Man joprojām ir daudz paziņu profesionālajās komandās. Ja būs labs rezultāts, labs braucējs nekad nepazudīs. Jaunajiem braucējiem tikai būtu jāņem vērā kāda būtiska lieta. Doto iespēju sevi apliecināt augstākajā līmenī ir jāprot izmantot, jo otras vairs nebūs. Draugu līmenī piedāvāt braucēju un pēc tam uzzināt, ka viņš sevi nav attaisnojis, - tas tik tiešām nebūtu forši.»
Jaunajiem riteņbraucējiem iesākumā jārēķinās ar otrā plāna lomu. Melnā darba darītāji ir tā sauktie gregari, kuri sacensībās strādā līderu labā. Daudzi šajā līmenī arī paliek. «Par līderi var kļūt, uzvarot viņu sacensībās. Iespējas vienmēr būs, tikai pašam jābūt spēcīgam. Nav tā, ka vienmēr akli ir jāstrādā līdera labā. Ir taču reizes, kad līderis nav formā vai arī viņš nav izgājis uz starta. Lūdzu, tad arī ir iespēja sevi parādīt! Profesionālajās komandās ir divi vai pat trīs sastāvi. Vieni piedalās nozīmīgākajos, citi - nedaudz zemāka līmeņa mačos. Tajos iesākumā arī jāparāda labs rezultāts. Vēl kas - domāju, ka pēc pāris gadiem, kas pavadīti profesionālajā komandā, daudzi paši saprot, ka viņi līderi nebūs nekad.»
Ātrums bija gēnos
Vainšteina trumpis bija ātrums finiša kilometros. «Junioru vecumā jau kļūst skaidrs, kurš būs kalnā braukšanas speciālists un kuram labāk izdodas sprinta finišs. Savas labākās īpašības tad arī pastiprināti ir jāpilnveido, paturot prātā, ka arī sprinterim sacensībās būs jāpārbrauc pāri trīs kilometru kalnam, citādi līdz beigām nemaz netiksi. Iespēja uzvarēt Tour de France vai Giro d'Italia kopvērtējumā ir braucējiem, kuru svars ir ap 50-60 kilogramiem. Tādas miesasbūves braucējiem kā Čipolīni vai Cābels nebija izredzes būt pirmajiem Tour de France kopvērtējumā. Astoņpadsmit gadu vecumā centos notievēt, lai mēģinātu labi braukt kalnos. Nekas man nesanāca. Zaudēju muskuļu masu un arī sprintā vairs nevarēju konkurēt. Specializācija katram ir ielikta gēnos. Līdzīgi kā vieglatlētiem, arī riteņbraucējiem ir divas muskuļu šķiedras. Vienas der sprinteriem, otras - gargabalniekiem. Neviens cilvēks šīs muskuļu šķiedras nevar mainīt.»
Romānam mājās saglabājies Edija Merksa ritenis, ar kuru viņš startēja Domo komandā. 2000. gada pasaules čempiona ritenis ceļo pa izstādēm. «De Rosa firma manu riteni ir saglabājusi toreizējā izskatā. Pat numurs ir palicis no pasaules čempionāta. Edija Merksa ritenis, Berzina, ar kuru viņš vinnēja Giro, un manējais. Trīs riteņi visu laiku ceļo pa izstādēm.»