Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kad tev personīgi sākās atmoda? Ar kuru brīdi?
Man bija paveicies tādā nozīmē, ka mana profesija bija saistīta ar diezgan kritisku noskaņojumu sabiedrībā. Kā zināms, arhitektiem arī nebija tāda ideoloģiska uzstādījuma, nebija jāstājas partijā. Vienā tādā arhitektu saiešanā es iepazinos ar tikko no nometnes atbraukušo Gunāru Freimani, dzejnieku, kurš bija notiesāts un bija atbrīvots. Tas varēja būt 1987. gada otrajā pusē. Gunārs Freimanis mani iepazīstināja ar Eduardu Berklavu un ar Eināru Repši. Es biju arī saņēmis uzaicinājumu piedalīties tajos mītiņos, kas 1988. gadā notika Arkādijas parkā.
1988. gada martā Viktora Avotiņa dzīvoklī notika tāda neformāla dažādu radošo savienību pārstāvju sanāksme, kas nekādā veidā nebija sankcionēta ne no toreizējo savienību valdēm, ne arī no citām iestādēm. Tā notika gan pēc Viktora Avotiņa priekšlikuma, gan pēc dažādu radošo profesiju pārstāvju iniciatīvas, un galvenais jautājums - kāpēc mums nav tāds radošo savienību plēnums.
Kas tur piedalījās?
Bez Viktora Avotiņa kā iniciators piedalījās kinorežisors Rolands Kalniņš, bija dzejnieks Baltvilks, es atceros dzejnieci Rudīti Kalpiņu, Egīls Zirnis no jaunajiem. Periodiski tur parādījās Valdis Šteins. Regulāri piedalījās kinokritiķe Sarmīte Ēlerte.
Pirmā sanāksme bija tāda samērā neitrāla par to, ka vajadzētu varbūt arī izvērtēt saistībā ar visām tām pārmaiņām, kas notiek Padomju Savienībā, šo radošo brīvību tieši Latvijas kultūrā un mākslā. Bet pamazām - otrajā un trešajā sanāksmē - jau parādījās tādi jautājumi, ka vajadzētu atjaunot iespēju Latvijas jauniešiem dienēt teritoriālajā korpusā, kā tas ir bijis pēc kara. Es atceros, tika sniegta informācija, kā šis kādreiz teritoriālais korpuss darbojās un kā latviešu jaunieši varēja vēl 50. gadu sākumā dienēt, piemēram, Ādažos. Un pamazām jau tas aizgāja līdz tādiem jautājumiem kā Latvijas karoga, himnas, dažādu apbalvojumu, Tēvzemes balvas atjaunošana. Nu, kā tas beidzās, mēs zinām. Tas tika pārtverts no oficiālo savienības valžu puses un tika jau oficiāli ar centrālkomitejas dalību sarīkota šī 1.-2. jūnija sanāksme. Bet kaut kādas idejas no šī pasākuma iekļāvās.
Tad, kad mēs redzējām, ka šajā radošo savienību plēnumā nav iespējams tā būtiski pateikt, ka latviešu jauniešiem nav jāiet bojā kaut kādos karos, vienalga, vai tie būtu kaut kur Afganistānā vai citās vietās, bija skaidrs, ka ir jādibina daudz lielāka kustība.
Pirmo ideju par tādu masu kustību es dzirdēju no Viktora Avotiņa arī vienā no viņa dzīvoklī notikušajiem pasākumiem, kur tika apspriestas dažādas idejas, piemēram, vai varētu būt tā, ka jau 1988. gada pavasarī varētu runāt par plašu tautas masu kustību.
Man vairāk iznāca personīgi kontaktēties ar Eduardu Berklavu tāpēc, ka viens mans kolēģis arhitekts bija pārbūvējis viņam dārza mājiņu vai vasarnīcu Vidzemes jūrmalā. Vairākas reizes parunājot, mēs sapratām, ka ir vajadzīga kaut kāda tāda lielāka kustība šajā virzienā.
Jūlijā bija pārsteidzoši daudz cilvēku, kas piedalījās Arkādijas mītiņos un tika teiktas dažādas runas. Nu it kā tas viss vēl notika tādā Gorbačova perestroikas stilā.
Bet kas organizēja tos Arkādijas mītiņus? Tas bija Vides klubs?
Arkādijas mītiņus organizēja tāda … varētu saukt - LNNK dibināšanas grupa vai, teiksim, iniciatīvas grupa, jo no sākuma jau tā LNNK vēl nebija kā tāda izveidojusies organizācija. Galvenie organizatori tajā laikā bija Eduards Berklavs, arī Einārs Repše, arī Dans Tītavs… Tītava ģimene… Pārsvarā tie bija cilvēki, kas bija saistīti ap šo te grupu, kuras kodols tajā laikā bija Juris Dobelis. Nebija jau viena vieta, kur kaut ko lēma. Bet ar katru nākamo sanāksmi it kā šī varēšanas un uzdrīkstēšanās iespēja jeb šis slieksnis palielinājās.
Tas ir tā kā LNNK dibināšanas sākums?
Jā, tas ir LNNK dibināšanas sākums, kur pamatā bija tie paši cilvēki, kas zināmi pēc tam politikā. Bet ap viņiem jau arī bija daudzi viņu paziņas un tā tālāk. Jo, piemēram, ja man būtu tagad jānosauc visi tie, kas bija iestājušies LNNK, es nevarētu. Maksimums tie bija pat 17 tūkstoši, bet tādi stabili - virs 10, 11, 12 tūkstošiem cilvēku. Daudzi cilvēki pieteicās runāt. Arkādijā varēja pieiet pie mikrofona, vai sākumā tur laikam bija megafons. Dažādas idejas izteica arī cilvēki, kas vienkārši bija, tā sakot, pa «bezdrāts telegrāfu» šo ziņu saņēmuši. Interneta nebija, mobilo telefonu arī tajā laikā nebija, un cilvēki vienkārši viens otram pateica un izreklamēja.
Es atceros, ka Eduards Berklavs teica tā: «Mums nevajag neko slēpt. Ja visas šīs idejas ir atklātā veidā, tās nav slepenas. Nav jēgas kaut ko noklausīties un kaut ko pierakstīt, jo tās tiks pateiktas publiski.»
Tas, kas notika tālāk, ir interesantāk, jo no šīm Arkādijas sanāksmēm izkristalizējās kodols, kuri sanāca, man liekas, ne katru nedēļu vai reizi divās nedēļās Krāmu ielā, tur bija Politehniskā institūta laboratorija. Es atceros, ļoti aktīvs bija Juris Dobelis, tas pats Dans Tītavs, tad Andris Pauls-Pāvuls, Raits Valters, kas tā kā tagad ir drusciņ no politikas aizgājis. Pārsvarā tie bija jauni cilvēki, kas apsprieda dažādas idejas, kādā veidā vajadzētu veidot Nacionālās neatkarības kustību.
Arī es sāku piedalīties šajās sanāksmēs, bet bija tajā laikā drusciņ šaubas - kāds tad ir galamērķis? Vai uzreiz pilnīga neatkarība, vai kaut kādā veidā, teiksim, izstāšanās no Padomju Savienības? Un tad šajās sanāksmēs notika teorētiskas diskusijas - vai var izstāties, ja nav bijusi iestāšanās? Bija arī dažādi juristi, kas daudz ko pastāstīja - ko var darīt un ko nevar darīt. Pamazām izkristalizējās tā doma, ka tā saucamajai pievienošanai jeb aneksijai, jeb okupācijai nekad nav bijusi izteikta tautas griba, nav bijusi tautas nobalsošana, ko prasa Satversmē. Respektīvi, to var izmantot LPSR likumdošanas garā, ka tas nav bijis likumīgi. Tika likts uzsvars uz to, ka Latvija nekad nav organizējusi referendumu, tas ir, tautas nobalsošanu par iestāšanos Padomju Savienībā. Un līdz ar to šis ceļš kā tāds nevar būt, piemēram, izstāšanās. Ir jāspiež uz šo nelikumību kaut kādā veidā.
Un tad bija jautājumi par dažādiem pārejas periodiem. Punktu visām šīm diskusijām pielika diezgan tāds būtisks notikums, kas arī nav afišēts, man liekas… Latvijā ieradās igauņu arī neatkarības kustības pārstāvji ar Kelamu priekšgalā, viņi arī veidoja līdzīgu organizāciju - «Tēvzemes savienība». Tur bija arī Marts Lārs tajā laikā, un šī tikšanās bija tāda slepena. Baidoties no līderu izsekošanām, tā notika Jūrmalā. Galvenās sarunas notika nevis kaut kādā telpā, bet staigājot gar jūras malu. Un es atceros, kā mūs ar Berklavu pārsteidza tāda igauņu noteiktība. Kelams vispār nešaubījās nevienā jautājumā. Protams, bija atsaukšanās uz Ribentropa-Molotova paktu. Šajās sarunās igauņi ļoti radikāli pateica: «Nekāda vienošanās vispār nevar notikt, nekāda tautas nobalsošana vai ielaišanās ar Maskavu. Mums uzreiz ir jāpaziņo, ka mēs vienmēr esam bijuši nelikumīgi okupēti.» Tā bija šī galvenā teorija, ko faktiski LNNK pieņēma un kas ļāva to diezgan radikāli atšķirt no Tautas frontes svārstībām.
Tad, kad mēs bijām pieņēmuši šo lēmumu, es vēl atceros - Eduards Berklavs teica, ka mūs visus tūliņ sasēdinās, ja mēs to paziņosim. Mums ir jāiet konspiratīvi, lēnām - soli pa solim… Igauņi teica: «Nesasēdinās. Nav taču ko ēst Maskavā, viņiem vajadzīga labība, un amerikāņi finansē to lietu.» Tas bija tā ārkārtīgi interesanti. Un paralēli ļoti aktīvi 1988. gada rudenī sākās kustība Tautas frontē. Lai atceramies septembrī Tautas frontes kongresu.
Un tas zināmā mērā tajā brīdī novērsa uzmanību no LNNK, kam bija jau divi tādi spārni. Viens bija tāds, ka bezmaz tūliņ jāiet mežā un jāsāk kaut ko darīt, otrs - tāds diezgan mērens, ka, teiksim, izmantojot PSRS likumus, mēs sākam kaut ko pārveidot. Centra rajonā bija atsevišķs neliels birojiņš. Mēs sametām naudiņu, maksājām tur kaut kādu īri, un tur mēs vienā telpā ierīkojām LNNK biroju. Un es biju pirmais šī biroja vadītājs. Un konspirators Berklavs teica: «Lai atkal nevarētu iesēdināt kādu, nedrīkst būt priekšsēdētājs, ir jābūt vairākiem valdes locekļiem.» Mums to bija divpadsmit. Tātad, ja vienu apcietina, vai divus, vai vēl kaut kas…. Neviens jau īsti nezināja, kā visa tā lieta beigsies.
Un stāsts ir ļoti vienkāršs. No šī brīža, kad mēs ieguvām šo biroju, mums tur bija sekretāre, telefons, viss pārējais, mēs sākām tādu centralizētu, organizētu darbību ar šī biroja izveidi. Man bija šis birojs jāvada līdz vēlēšanām. LNNK samērā demokrātiski pieņēma lēmumu, ka LNNK biedri var būt arī citās sabiedriskajās organizācijās. LNNK biedriem nebija obligāti jāizstājas no Vides kluba, viņi varēja būt arī Tautas frontē.
Nu Tautas frontē taču bija gandrīz visi!
Nē. Es, piemēram, nebiju Tautas frontes biedrs. Sakarus ar Tautas frontes domi un valdi uzturēja gan Eduards Berklavs, kas bija domē, gan Baiba Pētersone. Mēs sadarbojāmies.