Artis Kampars (A. K.). Latvijai šāda līmeņa investīcijas būtu ārkārtīgi nozīmīgas. Padomju laikā gāzes infrastruktūra dabīgā veidā tika būvēta ap Rīgu, Inčukalnu, līdz ar to esošā tā būtu jāpārbūvē mazāk. Un, ņemot vērā dažādu lielu enerģijas projektu atrašanos kādā no Baltijas valstīm, Latvijai dabīgi vajadzēja stingri uzstāt uz šādu projektu.
Cik lielā mērā šis projekts bija apsolīts Latvijai brīdī, kad beidzāt savu darbu kā ministrs?
A. K. Nekad nevienam neesmu teicis, ka ir apsolīts. Tajā brīdī notika ļoti asa iekšējā diskusija, kas varētu uzņemties projekta līderību, un neapšaubāmi gan Lietuva, gan Igaunija arī pretendēja. Saprotot, ka Lietuvai galvenais akcents tomēr ir uz Visaginas atomelektrostaciju (AES), Igaunijai - Narvas un esošo elektrostaciju rekonstrukciju, abas puses it kā respektēja Latvijas argumentēto pieeju, ņemot vērā infrastruktūru. Triju ministru līmenī bija sagatavots kopējās deklarācijas projekts, kurā jau bija sarunas par atsevišķiem teikumiem un formulējumiem.
Toreiz jūsu vadībā bija runa par tādu kā valstisku tirgu: mēs lietuviešiem palīdzēsim ar Visaginu, bet viņi mums ar SDG termināli.
A. K. Es joprojām uzskatu, ka šis pat nav tirgus, bet loģiska solidaritāte šādu lielu investīciju projektu realizācijā. Lietuvieši ieguva iespēju realizēt starpsavienojumu starp Zviedriju un Lietuvu, arī Visaginas projekts ar krietni lielāku investīciju apjomu un atsevišķi gāzes rekonstrukcijas projekti. Šī bija liela valdības iespēja, pat pienākums šajās starpvaldību sarunās uzstāt un argumentēt, kāpēc tieši SDG, kas ir ļoti piekrītoša un loģiski izejot no esošās bāzes situācijas.
Daniels Pavļuts (D. P.). Latvenergo bija veicis izpēti, kāds būtu Latvijas priekšlikums par vietām, kur varētu taisīt SDG termināli. Kaimiņiem toreiz tāda nebija. Pagājušogad vasarā notika diezgan aktīva lobēšana pie kaimiņiem, prezentējot pētījumu un argumentējot, ka to vajadzētu darīt Latvijā. Man pilnībā nav nekāda apliecinājuma, ka Lietuvas vai Igaunijas puse reāli būtu bijušas gatavas piekrist.
Pirmajā darbības mēnesī man Briselē bija ārkārtīgi asas un no diplomātiskā starpvaldību attiecību viedokļa ļoti nepatīkamas sarunas ar abu kaimiņu valstu ministriem. Toreiz nebija neviena signāla no baltiešiem, ka viņi kādā brīdī būtu gatavi piekrist Latvijas piedāvājumam.
Mēnesi vēlāk notika triju Baltijas valstu premjeru tikšanās, kur faktiski vienojās, ka ņemam pauzi un prasām, lai Eiropas Komisija (EK) veic papildu pētījumu. Būtībā ar šo EK pētījumu lēmuma pieņemšana atlikta vismaz par gadu. Un nav skaidri zināms, kad un kā šis lēmums tiks pieņemts, jo EK rekomendācija, visticamāk, nebūs stingri noteikta.
Jautājums ir par pēctecību - viens aizgāja, otrs pārņēma. Vai šis posms kādā brīdī nav bijis pazaudēts?
D. P. Domāju, ka ne, jo valsts pārvalde ir tā uzbūvēta, ka šo pēctecību nodrošina ierēdniecība. Mēs īsumā tikāmies, un, kad Kampara kungs man nodeva savu kabinetu, īsumā apstāstīja, kas un kā. Bet to pēctecību nodrošina ierēdņi.
Tomēr šis ir tāds politiskais līmenis, kur bieži vien ministru sarunu ierēdņi nezina.
A. K. Šī tēma bija tā galvenā mūsu īsajā tikšanās reizē, nododot kabinetu. Liku to galdā un teicu, ka tā ir fundamentāli svarīga.
D. P. Tas pat nav būtiski - nodeva vai nenodeva. Šādos lielos, starpvaldību jautājumos ir politiski liels kārdinājums radīt sajūtu, ka tūlīt būs, tūlīt dabūsim. Izpildīt to reizēm ir ārkārtīgi grūti. Jebkas, kas pēc tam notiek, izskatās: «A, mēs to pakāsām.» Kad premjeri vienojās par EK izpēti, burtiski uzreiz uz galda parādījās Klaipēdas projekts, kur pēkšņi izrādījās, ka Lietuvas pusē ir nodrukāts buklets, kurā jau izstāstīts, kā viņi Klaipēdā taisīs savu individuālo projektu. Lai gan premjeri tikko bija vienojušies par pētījuma veikšanu reģionālajam terminālim.
Kā tas tā var būt?
A. K. Tas nelāgais pamatojums šajā gadījumā bija Lietuvas prezidentes Grībauskaites atbalsts un ļoti sliktais apliecinājums šai sadarbībai, kad Valdis Zatlers viesojās Viļņā. Tas bija 2011. gada janvāris, kurā šis politiskais atbalsts bija. Ļoti augstu vērtējot prezidentes ietekmi un viņas vārdu nopietnību, mums likās, ka šis ir tāds politisks signāls, kas būtu jāņem vērā.
Somija uzradās pēkšņi
Bet no kurienes vispār uzradās Somija šajā termināļa stāstā?
D. P. Mēs ar Kampara kungu pilnīgi noteikti varam vienoties izpratnē, ka Somijas faktors bija liels nezināmais. Laikā, kad ar projektu strādāja Kampara kungs, somi bija skaidri pateikuši, ka nepiedalās. EK pētījuma laikā šogad pavasarī somi pēkšņi uzziedēja un pateica, ka viņus tas interesē. Un vēl pēc brītiņa, pētījuma beigu stadijā, parādījās somu priekšlikums: kāpēc neizvērtēt arī novietojumu Somijā.
A. K. Mans statuss atļauj varbūt atvērt detaļas par kaimiņu interesēm. Attīstītāji, kas no Igaunijas bija ļoti aktīvi, viņu īpašnieki diezgan cieši saistīti ar Gazprom. Igaunijā ir mazākais patēriņš, un tās enerģētikas sistēma nav būvēta uz gāzes. Tāpēc pretendēt, ka viņi ceļ pie sevis šo termināli, samērā neloģiski. Nesaprotami mazs tirgus, infrastruktūras nav. Savukārt viņu uzstājība gan. Tiešām tajā visā starpvaldību spēlē igauņi noslēpēja ļoti interesanti. Klusējot un mājot ar galvu, bet beigās uzliekot šo Somijas karti galdā.
D. P. Atkal piekrītot - kad bija tās nepatīkamās sarunas Briselē, tie nebija lietuvieši, kas pateica galīgo nē un nobloķēja memorandu.
Tie bija igauņi?
A. K. Igauņu dubultspēle tomēr ir acīmredzama.
Secinājums: mēs esam diezgan pamatīgi apkrāpti?
A. K. Negribu nevienu vainot, saprotot kaudzi objektīvu apstākļu, mēs valsts līmenī neesam pietiekoši gan EK, gan Eiropas redzamāko politiķu līmenī uzstājušies un argumentējuši.
D. P. Pirmkārt, lēmums vēl nav redzēts. EK nolīgto ekspertu situācija šobrīd ir absolūti neapskaužama. Tas, ka rekomendāciju saņemšanas termiņš kavējas jau divas nedēļas, nozīmē, ka viņi histēriski domā, kā risināt šo sarežģīto situāciju. Skaidrs, ka tagad rekomendācijas no konsultantiem nebūs sevišķi skaidras. Un gala rezultātā tāpat būs jāatrod politisks risinājums. Domāju, ka tuvākā pusgada laikā tas arī būs pats interesantākais.
Prognozes - šaušalīgas
EM šobrīd apsolījusi revidēt zaļās enerģijas atbalstu un izsniegtās kvotas. Bet kādā brīdī taču tās tika izsniegtas, Kampara kungs?
A. K. Es biju spiests tos lēmumus pieņemt. Atnākot strādāt 2009. gada 15. martā, pirms nedēļas Ivara Godmaņa valdība bija izdalījusi pa labi, pa kreisi kaudzi šo zaļo kvotu vējam, biogāzei. Tas bija manā galdā. Vesela rinda ar ļoti nepareizām rīcībām, darbībām, vispār valsts politiku. Divu mēnešu laikā tika radīta darba grupa, lai izvērtētu šo situāciju, dotu risinājumu. Nepilna mēneša laikā tika piedāvāti jauni noteikumi, sistēma, kur par 30% divu mēnešu laikā samazinājām I. Godmaņa valdības izsniegto kvotu cenu, lai gan tās jau parakstītas.
Lai kādā veidā tiktu no tā ārā, mēs iedevām visiem prasītājiem tajā laikā, kas uzskatīja, ka spēj biogāzi ražot kvalitatīvā veidā, bet noteicām ļoti strikti - ja septiņos mēnešos nav izstrādāts projekts, deviņos mēnešos nav iegūts finansējums un gada laikā nav sākts projekts, šo kvotu atņemt. Nākamais - mēs izstrādājām pusgada laikā un iesniedzām Saeimai pilnīgi jaunus uz enerģijas tirgus cenu bāzēta ilgtermiņa likuma principus.
Jūs izsludinājāt moratoriju, ka neko nevienam nedot.
A. K. Precīzi. Mēs izsludinājām moratoriju.
D. P. Par vieniem noteikumiem.
A. K. Tas ir ļoti būtiski. Mēs pirms tam, 2010. gada rudenī, aizliedzām dot koģenerācijai no gāzes. Pirms tam lielākā masa bija no gāzes, kas Latvijai vispār bezjēdzīgi.
Kā tas ir turpinājies šobrīd?
D. P. Tas, kādas baisas sekas paredzamas šai vēsturiskajai atbalsta sistēmai, noteikti toreiz jau bija redzams. Pirmie soļi ir bijuši, tomēr tas nebija pietiekami. Tā ir labākā lieta, ko jūs izdarījāt, ka apturējāt gāzes koģenerācijas jaunu atļauju izsniegšanu. Vienīgais gan - jūsu laikā izgāja cauri TEC-2/2 atbalsta mehānisms - tiklīdz TEC-2/2 pieslēgsies, pēc šī brīža uzņemtajām saistībām būs jāsniedz viņiem atbalsts. Vēl vairāk - arī TEC-2/1 no tā paša brīža sāks strādāt kā no nulles, nerēķinot, ka tas kādus gadus šo atbalstu jau saņēmis.
Sākotnējais moratorijs radīja maldīgu ticību uzņēmējos, ka drīz tas beigsies un kvotu izsniegšana sāksies no jauna. Tāpēc, ņemot vērā elektrības cenu pieauguma riskus, uzskatījām, ka moratorijs ir būtiski jāpagarina un paralēli jāpiedāvā jauns atbalsta mehānisms. Pats svarīgākais saistīts ar koģenerācijas daļu, kam nebija noteikts moratorijs. Tur šajā periodā tika iesniegts vēl milzums pieteikumu - saskrēja arī tie, kas iepriekš būtu gribējuši saņemt atbalstu pēc MK noteikumiem Nr. 221. Kamēr mēs no decembra līdz augustam skaņojām un cīnījāmies ar ietekmes pusēm, tur vēl saskrēja jauni pieteikumi.
Šobrīd tas ir apturēts, un tādējādi ir uzlikti griesti cenu risku pieaugumam. Riski jau pēc būtības nekur nav pazuduši, un ar tiem tagad jāstrādā. Nākamie soļi ir veikt izvērtējumu par gāzes atbalstu, otrs - atnest uz MK cenu prognozes elektroenerģijai, kas ir vairāk vai mazāk gatavas. Tās ir diezgan šaušalīgas. Kad parādīsim, kādas izskatās elektrības cenu prognozes, šaubos, ka sabiedrība to norīs.
A. K. Saistībā ar licencēm iegūt enerģiju koģenerācijā par paaugstinātu maksu, pēc manas informācijas, kopš pagājušā gada 1. novembra šādi lēmumi ir izsniegti 325. Situācijā, kad lēmumu izsniegšanu varēja kādā veidā apturēt, tie izsniegti krietni vairāk nekā kopš 2006. gada, kad bija 268.
2008. gadā izsludināja TEC 2/2 konkursu. 2010. gada februārī, kad bija konsolidācijas un krīzes augstākais posms, tā laika vadība piedāvāja šo līgumu slēgt, es vienpersoniski apturēju to uz divām nedēļām. Tas izsauca ļoti lielu ažiotāžu mūsu tā laika Eiropas, Amerikas, Turcijas partneru vidū. Tur bija visaugstākā vienkopus esošu amatpersonu delegācija šeit Latvijā, ar izmisumu jautāja, vai tiešām neuzticamies ekspertiem un finansētājiem.
Tajā laikā finansējums tika piešķirts bez valsts garantijas. Tajā brīdī izdevās, argumentējot par vai pret projekta virzību, samazināt projekta izmaksas par 20 miljoniem eiro burtiski nakts laikā. Vai tajā brīdī varēja apturēt projektu, kura iepirkuma procedūra vilkās ilgu laiku un ar pamatojumu, ka Latvijai tas ir vajadzīgs konkurētspējas dēļ?
Stāsts nav par to, vai stacija ir vai nav vajadzīga, bet par piešķirto atbalstu.
D. P. Jūs apturējāt to gāzi, bet pirms tam bija TEC-2/2, kas tādu lēcienu izdarīja nākotnes izmaksās.
A. K. Nākotnes izmaksas nav pilnībā noformulētas. Šī stacija tomēr bija veidota kā glābšanas riņķis, jo enerģija mums ir vajadzīga. Līdz ar to bija divi risinājumi, kā krīzes laikā to nofinansēt. Pirmais ir valsts garantijas, bet tolaik bija jāņem vērā budžeta deficīts, otrs - iedot finanšu mehānismu.
D. P. Valsts garantijas dotas arī tajā laika posmā. Biodegvielas industrija vislielākās summas saņēma tieši skarbākajā krīzes periodā, tie bija vairāki desmiti miljoni latu.
A. K. Kategoriski nepiekrītu. Šis likums tika pieņemts 2006. gadā, un Godmaņa valdības laikā 2008. gadā tika piešķirti šie atbalsta mehānismi, ņemot vērā ES mērķus. Bija izvēle: vai nu uzņēmumi, kuriem izsniegta valdības garantija, iet uz tiesu un atgriež no valdības šo naudu tiesiskā ceļā, vai atrodam mehānismu, kādā veidā to nofinansēt.
Ja Pavļuts saka, ka varēja tajā laikā apturēt atbalstu koģenerācijai, kāpēc tas netika izdarīts?
A. K. Koģenerācija, ja mēs raugāmies uz šķeldu, ir viens no tiem virzieniem, kas, manuprāt, Latvijā būtu atbalstāms, bet ar saprātīgu pieeju. Lielākā daļa koģenerācijas šobrīd ir ļoti neefektīvi izmantojama. Es joprojām uzskatu, ka Latvijā koģenerācija, kas nav gāzes koģenerācija, ir atbalstāma. Plus ļoti būtiski būtu izmantot siltumu, kas Latvijā atsevišķās vietās būtu darāms.
D. P. Jāpiebilst par koģenerāciju no biomasas - Latvijā vislielākais potenciāls ir siltuma, ne elektrības ražošanai. Ja elektrību var saražot par tirgus cenu, darām to. Bet, ja maksājam paaugstināto tarifu par elektrību, kas saražota biomasas koģenerācijā, kas savukārt nav sevišķi ekonomiski pamatota - iekārtas daudz dārgākas, jāmaksā subsīdijas -, galarezultātā siltumu, kas ir lētāks pašvaldībai, apmaksā visi Latvijas elektrības lietotāji. Tāpēc par šo politiku īsti negribu piekrist. Tā ir laba tad, ja elektrību pārdod par tirgus cenu, pretējā gadījumā valsts atbalstu šim nedrīkst dot.
A. K. Šeit nav runa par siltuma izmantošanu tikai pašvaldībās, šeit arī fermas. Ja mēs spējam šādā veidā uzlabot Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, kā to dara, piemēram, Holandē ar uzņēmumiem, kas audzē rozes, iegūstot zemākas izmaksas produktam, tas ir pamatoti.
D. P. Siltumā ir labāks potenciāls.
Kurā brīdī mēs pateiksim, kādi būs jaunie noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu?
D. P. Esam izstrādājuši priekšlikumu, kādam būtu jāizskatās. Tas ir vairākkārt rādīts ieinteresētajām industrijām, kur, protams, viedokļu atšķirības ir diametrālas un diskusijas turpinās. Mēs vēl dažas nedēļas diskutēsim ar nozari par grozījumiem elektroenerģijas tirgus likumā.
Tās ir fundamentālas reformas attiecībā uz šo sektoru. Vai nav bail to mest ārā publiski, tur varētu sākties ļoti lieli nemieri?
D. P. Kad lielie ražotāji nāk un saka, kādu viņi redz elektrības cenu pieaugumu un kādā veidā tas ietekmē viņu rentabilitāti, man rodas sajūta, ka pēc diviem trim gadiem ar tādu scenāriju šiem uzņēmumiem var gadīties pārcelties uz citu valsti. To es piedzīvot negribu.