Šie domātāji ir Teodors Vīzengrunds Adorno un Makss Horkheimers, kuri radikāli problematizē mītu par Odiseju, ielasot tanī Eiropas (rietumu) kultūras divarpus tūkstošgades gaitu, kuras visaugstākajā punktā prāts kā identitātes domāšana triumfē absolūti.
Odiseja kā pirmā buržuā un pirmā instrumentālā prāta administratora un absolūta pārvaldnieka interpretācija un viņa paradoksālais sastatījums ar mūsdienu sabiedrības struktūrām un kultūras izpausmēm ir Apgaismības dialektikas pārsteidzošais konceptuālais kods: «Mīts jau ir apgaismība, un apgaismība atgriežas atpakaļ mitoloģijā.»
Šo tāpat kā daudzas citas paradoksāli spožas domas var izlasīt minēto autoru nule latviski iznākušajā grāmatā Apgaismības dialektika. Filozofiski fragmenti. Grāmatu izdevis Laikmetīgās mākslas centrs, un to latviskojis Ivars Ījabs, kurš šajā Tulkojumu sērijā latviešu lasītāju jau ir iepazīstinājis ar šīs kritiskās ievirzes protagonista Valtera Benjamina Iluminācijām.
Demokrātija pašatceļas
Odiseja it kā laimīgā atgriešanās mājās ir bijusi iespējama, pateicoties zināšanām (vēl pirms M.Fuko autori izspēlē domas figūru - «zināšanas ir vara»), viltībai un savu vēlmju apspiešanai, kā rezultātā ir izveidojusies formāla patības identitāte, kurai nav kvalitāšu - uz ciklopa Polifēma jautājumu, kas viņš ir, Odisejs atbild - Neviens. Tāpat ir apgaismībā - radusies no vēlmes racionāli iekārtot pasauli, tā ir pārtapusi vienas dimensijas struktūrā - identitātes domāšanā un sistēmā, kas iznīcina visu no tās atšķirīgo un reāli kulminē Aušvicā. Arī mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi par pilnībā racionāli pārvaldītu totalitāti, kuras pamatā ir industrijas organizācijas princips, kas nosaka ne tik vien ražošanu, bet arī morāli, kultūru (kultūrindustrija), mākslu, antisemītisko domāšanu (nevis kā vienu noteiktu ievirzi, bet kā atšķirīgā izslēgšanas principu vispār). Kritiskā pieeja parāda to, ka kalkulējošais, despotiskais prāts vairs nespēj būt objektivitātes un patiesības nesējs, jo ir kļuvis par līdzekli, kas uztur un atražo tikai pats sevi un sistēmu. Autori arī ļoti agri pamana demokrātijas pašatcelšanās tendenci, jo izveidojusies ekonomiskā kārtība nolemj cilvēku atkarībai un tāpēc padara viņu lemt nespējīgu.
Hrestomātiskie jautājumi
Makss Horkheimers un Teodors Vīzengrunds Adorno ir Frankfurtes skolas jeb sabiedrības un kultūras kritiskās teorijas spilgtākie pārstāvji. Šai skolai ir pieskaitāmi arī H.Markūze, E.Fromms un arī agrīnais Jirgens Hābermāss, kurš 1956.gadā kļuva par Adorno asistentu un viņa «komunikatīvās racionalitātes» koncepcija, lai arī pozitīvā veidā, tomēr turpina reflektēt to pašu tēmu - racionalitātes izmaiņas un iespējas mūsdienu sabiedrībā. «Kritiskās» un «tradicionālās» teorijas nošķīrumu aizsāka Horkheimers (1937. gadā publicētajā darbā ar tādu pašu nosaukumu), taču Frankfurtes skolas spožākā iluminācija ir T.Adorno, kura stils dominē arī tulkotajā grāmatā. Par hrestomātiskiem jau ir kļuvuši Adorno jautājumi - «Kā ir iespējams rakstīt dzeju pēc Aušvicas?» un šīs domas izvērsums Adorno vēlīnajā, par magnum opus dēvētajā Negatīvajā dialektikā (1966) - «Kā ir iespējams dzīvot, jo, gluži vienkārši dzīvojot tiek apliecināts princips, kas dzīvi iznīcina?»
Horkheimers un Adorno nenoliedz apgaismību, viņi neveido negatīvu metanaratīvu par universālo vēsturisko krīzi, viņi grib parādīt, ka nākotne vēl ir iespējama kā dialektiska apgaismības apgaismība, kā domāšanas apdomāšana, ko veido noteiktā negācija un konceptuāla pašrefleksija. Kā ir iespējams izvairīties no iesaistīšanās totalitātes visaptvertībā? Viena no Adorno atbildēm ir - darīt mazāk nekā citi un vismaz nedarīt līdz galam, un otra - pretoties sistēmai ar fragmentu, novirzi, detaļu, arī ienesot tekstā svešvārdus kā atšķirīgo, kas liek domai apstāties, aizķerties (svešvārdus Adorno sauc par «valodas jūdiem»). Tas viss ir atrodams Adorno tekstos, un ne bez pamata Hābermāss ir nosaucis viņu par ģēniju (arī D.Klausens raksturo Adorno kā pēdējo ģēniju). Kādā intervijā Hābermāss, vaicāts, vai ģēnijs ir rezervēts tikai priekš Adorno, vai arī to var attiecināt uz Horkheimeru vai Markūzi, vai jebkuru radošu filozofu, viņš atbild: «Adorno bija ģēnijs. Un es to saku bez jebkādas divdomības, bet par Horkheimeru vai Markūzi neviens to neteiks. Adorno piemita zibenīga saprašana, domāšanas spontanitāte un formulējumu spēks, kādu es neesmu sastapis iepriekš un kopš tā. «Lūk, daži pēdējā ģēnija formulējumi un paradoksi no Apgaismības dialektikas: «Progresa varas pielāgošana varas progresam, katru reizi atgriežoties pie tiem pagātnes veidojumiem, pierāda nevis neveiksmīgu, bet gan veiksmīgu sava paša pretstata progresu»; «jēdzieniskais aparāts nosaka juteklību, vēl pirms norisinās uztvere»; «vēlīnajā industriālajā posmā sabiedrība tiek degradēta līdz spriest nespējīgai sprieduma īstenošanai»; «trīssimt pamatvārdu laikmetā pazūd spēja sasprindzināti spriest un līdz ar to nošķīrums starp labo un ļauno»; «vienaldzība pret indivīdu, kura izpaužas loģikā, izdara secinājumus no ekonomiskā procesa».
Ļoti skumja grāmata?
Lai arī Apgaismības dialektika ir pirmais kāda Frankfurtes skolas filozofa visa darba (atsevišķi fragmenti ir tulkoti) tulkojums latviešu valodā, tomēr autori, īpaši Adorno, nebūt nav nezināms autors profesionāļu filozofu aprindās - par viņu ir rakstīta disertācija vēl tālajos astoņdesmitajos gados, 2003.gadā Filozofijas un socioloģijas institūts kopā ar Gētes institūtu rīkoja Adorno simtgadei veltītu konferenci, kurā piedalījās izcili Adorno pētnieki no Vācijas, Čehijas un ASV. Ja kāds grib iepazīties ar Adorno neticami daudzpusīgo tēmu un problēmu loku gan filozofijā, gan estētikā un mūzikas filozofijā, tad par to var izlasīt Filozofijas un socioloģijas institūta 2004. un 2005.gada almanahā Filosofija, kurā ir publicēti konferences referāti.
Bet Horkheimera un Adorno Apgaismības dialektiku (pirmoreiz publicēta 1947.gadā) kāds izdevējs ir nosaucis par ļoti skumju grāmatu. Paradoksāli, bet šī skumjā grāmata uz šodienas vispārējās krīzes un pat katastrofas fona izskan kā šīs noskaņas dialektisks noliegums, jo ļauj Eiropas civilizācijai un katram pašam tomēr vēlreiz domājoši paskatīties uz sevi. Un kuģis tomēr peld?