Veselības ministrs publiski pavēstījis, ka pārtikas industrija esot pretinieks veselīgam dzīves veidam, jo veicina, lai cilvēks ēstu vairāk un biežāk, nekā tas patiesībā viņam nepieciešams. Jācer, ka Belēvičs drīzumā sabiedrībai pastāstīs arī par to, cik negatīvi cilvēka veselību ietekmē viņa «dzimtais» farmācijas bizness. Piemēram, ar reklāmu palīdzību pieradinot pie domas (un no tās izrietošiem pirkumiem), ka «ripiņas» risina visas problēmas - sākot ar stresu un beidzot ar aizmāršību. Un pat, ja problēmu nav, vēlams «ripiņas» lietot vienkārši tāpat - lai būtu možs un jauneklīgs. Lai kā arī būtu, Belēviča vēstījums vērtējams kā interesants, jo provocē viņa pieteikto cēloņsakarību ķēdi turpināt.
Tātad pārtikas bizness orientējoties uz lielveikalu, nevis cilvēku interesēm (laikam jau tāpēc, ka pirmajā vietā stāda peļņu). Nu tad jāaicina ministrs sākt nesamierināmu cīņu pret kapitālismu kā sistēmu vispār. Jo tā, starp citu, varbūt arī ietekmē pašu cilvēku dzīves ritmu un ēšanas paradumus.
Būtu burvīgi, ja kolēģa iesākto turpinātu citi ministri. Kāpēc mums ir problēmas izglītības sistēmā, pilsoniskās apziņas trūkumā? O, te ir vesela vainīgo kolonna! Masu mediji, kas notrulina smadzenes, izklaides industrija, dažādu uzmanību un laiku patērējošu tehnoloģiju ražotāji un vēl, un vēl. Bērni nedzimst pietiekamā skaitā? Te vainojams jaunības kults (attiecīgi atkal vesels pulks naidnieku - modes industrija, jau minētie mediji utt.), ceļojumu bizness (bez bērniem taču vieglāk!), kapitālisms kopumā ar tam raksturīgo orientēšanu uz karjeru un patēriņu. Kāpēc šmaucamies ar nodokļiem? Būsim atklāti - arī te vainīga ir pārtikas industrija - ēdina mūs ar visādiem mēsliem, un neveselīgā miesā, kā labi zināms, arī neveselīgs gars. Ak, jā - un vēl visās problēmās vainojams arī Putins. Jo tik nemierīgos laikos kā pašreizējie, paši saprotiet, - nedz īsti nodokļus maksāt vērts, nedz veselīgu dzīves veidu piekopt...
Kā viegli nojaušams, šo rindu autors ālējas. Iemesls - nepatika pret mūsdienu Rietumos, kas it kā ir tik liberāli, ka slikti paliek, arvien jūtamāko tendenci atbrīvot indivīdu no viņa paša atbildības, arvien atrodot kādu vainīgo. Etniskas vai sociālas grupas kā grēkāži vairs nav modē - vainot savā rīcībā, teiksim, gēnus ir parocīgāk. Mūsdienu cilvēkam ir ērti sevi kā individualitāti definēt vienīgi apčubināma patērētāja statusā - tad viņš jūtas brīvs, oriģināls, ieinteresēts. Runājot par paša atbildību - apbrīnojama bezpalīdzība.
Īsi sakot (un atgriežoties pie visnotaļ harismātiskā Belēviča paustā), nevajag šo tendenci papildus veicināt.