Līdz šim Ilmāra Šlāpina atradumi ir tikuši publicēti žurnālā Rīgas Laiks, bet tagad šīs viņa piezīmes ir apkopotas vārdnīcā Jauno latviešu valoda. Tā ir biedrības Ascendum otrā izdotā grāmata Satori bibliotēkas sērijā - pirms gada tika laists klajā Riharda Bargā īsprozas krājums Tenkas. «Šajā sērijā tiks publicēti teksti, kas atrodas pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo literatūru,» saka Ilmārs Šlāpins un cer, ka pēc gada varētu sagaidīt turpinājumu.
Atmaskošanas sākums
Grāmatas Jauno latviešu valoda pirmsākumi meklējami 1999. gadā, kad žurnāla Rīgas Laiks galvenais redaktors Uldis Tīrons esot viņu pierunājis sākt jaunu rubriku nolūkā atmaskot vārdus, kas tikuši lietoti pārlieku bieži. «Sākot iedziļināties vārdu vēsturē, grāmata, ko neesmu izlaidis no rokām un ko esmu pārlasījis visvairāk reižu, ir Konstantīna Karuļa Latviešu etimoloģijas vārdnīca,» atklāj Ilmārs Šlāpins, kuram tā kļuvusi par aizraujošu piedzīvojumu romānu.
Interneta žurnāla Satori galvenais redaktors aicina valodu uztvert kā dzīvu organismu, kas nepārtraukti mainās, «tas ir skaists process, kas ir jāpēta, jābauda, jāsaprot, jādokumentē, tam ir bezjēdzīgi pretoties». Viņš norāda, ka latviešiem nepatīkot dzirdēt, ka viņu valodā tiekot runāts nepareizi, - tas attiecoties gan uz cittautiešiem, gan uz pašiem latviešiem. Eksistē tas, ko dažkārt dēvē par gramatisko nacismu, - tieksme norādīt uz citu pieļautajām valodas kļūdām, pamācīt. «Manuprāt, valodā neeksistē nepareizs valodas lietojums, vienīgais nepareizais lietojums ir runāšana nedomājot,» uzskata Ilmārs Šlāpins.
Sākotnējās nozīmes
«Patiesībā šī grāmata ir ļoti neviendabīga - tajā iekļauti jaunvārdi vai jauni vārdu lietojumi, kas atspoguļo četras piecas manas intereses,» par Jauno latviešu valodu teic publicists. Viena no tādām ir žargonvārdu lietošana un izcelsme. Tie ir atceļojuši no dažādām valodām, sociālajām grupām vai profesijām. «Sākotnējās nozīmes dažkārt ir pārsteidzošas,» viņš norāda, bet šajā gadījumā tās neesot pat svarīgas, jo esot tik aizsegtas un nepamanāmas. «Bet varbūt, lietojot lamuvārdus, mēs tomēr nesam līdzi sākotnējo seksuālo, vardarbīgo nozīmi, ja nu tie nav tikai izsaucieni, kas apzīmē pārsteigumu?» aizdomājas Ilmārs Šlāpins.
Vēl viena viņa interese ir vārdu aizvietošana ar citiem vārdiem aizplīvurošanas vai negatīvas attieksmes paušanas dēļ. Izrādās, ka eifēmismi - vārdi, ko lieto kāda rupja, intīma vai tabuēta vārda vietā, - savulaik tikuši izmantoti, lai bīstamus dzīvniekus nesauktu viņu īstajos vārdos un neizaicinātu likteni. Tā lāči krieviski ir tikuši dēvēti par medus ēdājiem, arī latviešu valodā «lācis» ir eifēmisms (tas, kurš iet, šļūkājot kājas), kurš ar laiku kļuvis par pamatvārdu, un bijis jāmeklē jauns tā aizvietotājs. «Kā viņus sauca īstenībā, neviens vairs nezina,» piebilst Ilmārs Šlāpins, kura jaunajā grāmatā var atrast vairākus eifēmisma piemērus.
Valoda kā pusaudzis
Jauno latviešu valodas uzmanības centrā ir arī jaunvārdi, kas ienākuši kopā ar jaunajām tehnoloģijām. Ar tām saistītās parādības ir kļuvušas par būtisku valodas papildināšanas avotu, jo visām vajadzējis atrast apzīmējumus. Astoņdesmit procentos gadījumu mēģinājumi atrast latviskojumus ir izrādījušies dzīvot nespējīgi, bet vairāki ir spējuši izdzīvot. Viens no tādiem veiksmīgajiem vārdiem ir «vietne», savukārt Paula Bankovska izgudrotajām «mēstulēm», par ko visi sākumā bijuši sajūsmā, ar laiku var zust lietojums, prognozē publicists.
«Dažkārt mēs pret valodu izturamies kā bargi vecāki, kurus kaitina pubertātes vecumā esošais pusaudzis, - pārmetam tradīciju laušanu, vēlamies iegrožot stingrākos rāmjos, nesaprotam, ko viņš saka un domā,» savas grāmatas ievadā raksta Ilmārs Šlāpins, kurš tajā ir atvēlējis vietu arī pusaudžu žargonam, kas rodas, lai nošķirtu sevi no pārējiem. «Es ar interesi klausījos savu bērnu valodu un lūdzu, lai viņi no skolas nes mājās jaunus vārdus. Katram no tiem ir savs neprognozējams liktenis.»
Īpaša parādība esot politiķu valoda, kura, līdzīgi kā cietuma žargons, ir radusies diezgan noslēgtā vidē. «Tas ir šaurs loks, kas savā starpā sarunājas, un viņi bieži vien aizmirst, ka to visu klausās arī vēlētāji,» paskaidro Ilmārs Šlāpins.