Pēc Viktora Ļebedeva galdniecības apmeklējuma gribas pajautāt - kāpēc Ērgļu novada domē nav viņa ražoto mēbeļu?
(Iesmejas) Viktors ir ekskluzīvu mēbeļu ražotājs. Pašvaldība nav ekskluzīvu preču pasūtītājs. Mēs pasūtām lētākas mantas. Esam pie viņa veduši arī viesus no Nīderlandes un Vācijas. Straujš puisis, varbūt tāpēc šajā krīzes laikā arī varēja izturēt.
Vai daudzi jūsējie ir atgriezušies no ārzemēm un - kāpēc?
Ir dažādi. Krīze skāra arī Īriju. Brauc atpakaļ, kad tur vairs nav darba. Viena daļa aizbrauc un atbrauc, bet citi tur iedzīvojas. Stāsti ir ļoti dažādi.
Pastāstiet kādu no šiem stāstiem.
Aizbrauca uz Īriju viena kundze, kas te ņēmās ar lauksaimniecību un bija jau pirmspensijas vecumā. Labi nostrādāja un dabūja tur arī pensiju. Dzīvo ārzemēs, bet palīdz šeit palikušajiem bērniem un mazbērniem. Ir arī tādi, kas atgriežas pēc pāris gadiem un meklē kādas iespējas šeit.
Vai viņi meklē labi atalgotu darbu vai vēlas sākt paši savu biznesu?
Ir tādi, kas sāk savu biznesu kā Viktors. Ir arī cilvēki, kas sapelna naudu, atbrauc atpakaļ, izpriecājas, notērē naudu un brauc atkal projām. Taču bez darba nekur naudu nedod, un paradīzes zemes virsū nav. Visur ir jāstrādā. Kas grib kaut ko darīt, tas izdara. Cilvēkiem jāmācās pašiem organizēties. Esmu redzējis, kas notiek ar jauniem ļaudīm, kuri nespēj pašorganizēties. Ja saka, ka te viss ir tik slikti un jābrauc projām, tad kas tie ir par muļķiem, kas strādā šajā sliktajā valstī. Varbūt par aizbraucējiem nav daudz jāuztraucas, jo cilvēki ir kaut kur braukuši visos laikos. Vispirms jādomā, ko darīt šeit, Latvijā, un kā te pacelt dzīves līmeni.
Jūs varat minēt piemērus par uzņēmīgiem cilvēkiem jūsu pašvaldībā.
Ir jauni puiši, kas paņēma tēvutēvu zemi, sāka audzēt lopus, un tā lieta iet uz priekšu. Jaunie zemnieki izmanto Eiropas struktūrfondu naudu. Manuprāt, jau deviņdesmitajos gados vajadzēja apvienot pašvaldības pēc 102 novadu modeļa un saprast, ka nebūs vairs tādas apdzīvotības struktūras, kāda bija agrāk, jo tagad ir citas darbības metodes un biznesa veidi. Nevajag skatīties atpakaļ, bet uz priekšu. Kādam jau te būs jāstrādā - ja tie nebūs latvieši, būs cittautieši. Varbūt mazāk jāgaužas. Pēc kara bija vēl grūtāk, bet tāpat cilvēki dzīvoja, dziedāja un priecājās.
Jūs savā novadā redzat brīvās nišas, kur cilvēki varētu sākt kaut ko darīt?
Pie mums ir tā pati problēma, kas visā Latvijā. Viena daļa saka, ka nav darba, bet citi - ka nav, kas strādā. Piemēram, viesnīcu biznesā. Runāju ar celtniekiem, arī tur nav, kas strādā, jo cilvēki ir aizbraukuši. Protams, darba vietu nav tik daudz, kā gribētos. Taču tagad Ērgļos arī nebūs tik daudz darba vietu kā padomju laikā, kad bija Somdaris, sovhozs - to platību, ko toreiz apsaimniekoja ap 200 cilvēku brigāde, tagad zemnieku saimniecībā apsaimnieko viena ģimene. Cilvēkiem būs jāiet uz pilsētām, un tur būs lielākas iespējas nopelnīt.
Kas notiks ar Ērgļiem, ja cilvēki aizies?
Mums nebūs problēmu, jo esam tuvu Rīgai [100 kilometru]. Drīz būs arī asfalts līdz Rīgai. Zemes nodoklis mums vienmēr ir samaksāts. Ļaudis te sapirkuši īpašumus, viņi tos apsaimnieko, te arī dzīvojas, apmeklē mūsu pasākumus, izmanto infrastruktūru. Vasarā te ir ļoti daudz cilvēku.
Kas, piemēram, notiek novada nomalē Katrīnā?
Pirms kādiem desmit gadiem skaitījām, ka tur ir 46 cilvēki. Tagad ir mazāk. Tur ir aktivizējušies mednieki, mežizstrādātāji mežus cērt. Skolas laikā uz turieni iet autobuss, kas bērnus vadā. Vasarā pašvaldība piemaksā pasažieru pārvadātājiem, lai divas reizes nedēļā varētu cilvēki atbraukt uz veikalu, pie daktera.
Ko valdība var darīt, lai cilvēki atgrieztos?
Vienīgais, kas man patika, ko Roberts Zīle teica [valdībai jādomā par pirmā mājokļa iegādes atbalsta programmu]. Taču ir izveidojies priekšstats, ka visi eņģeļi aizlido, bet paliek tie, kuri neko nevar. Es tam negribētu piekrist. Daudzi labi cilvēki strādā šeit. Ja cilvēks grib, viņš iet un dara, nevis gaužas. Valdībai vairāk jādomā nevis par tiem, kas aizbraukuši, bet par tiem, kuri ir šeit. Mūs grauj šausmīgā nabadzība, zema minimālā alga un lieli sociālie pabalsti. Ja cilvēku lamā un vēl nemaksā, tad cilvēks nolaiž rokas un laižas dibenā. Piemēram, pie manis atnāk policisti un ugunsdzēsēji no valsts ugunsdzēsības dienesta. Kādos apstākļos viņi tiek turēti, un kādas viņiem ir vecas mašīnas! Kā valsts var primārās lietas nenodrošināt ar naudu! Ko valdība var darīt? Tā var salikt prioritātes. Ja tu gribi, lai tev ir normāla valsts, tad ir jāuztaisa kārtīga policijas struktūra, jābūt augstā līmenī ugunsdzēsējiem. Valstij jādomā, kā novērst kontrabandu.
Tātad pašvaldība palīdz Valsts policijai un ugunsdzēsējiem?
Juridiski jau to nevar darīt. Mēs policijai devām degvielu, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizliedza. Bijām gatavi palīdzēt ugunsdzēsējiem īrēt telpas, to arī aizliedza. Viņi ir labi cilvēki, bet, ja tu cilvēku turi pusbadā, kā tu vari gaidīt no viņa varoņdarbus. Ja šie dienesti spīdētu un laistītos, viņi visos pasākumos mums ietu pa priekšu.
Valdība tagad kārto prioritātes Nacionālajā attīstības plānā.
Vēl kaut kādu papīru vajag uzrakstīt. Te mēs esam čempioni. Tam plānam ir viena laba lieta - mēs uztaisām revīziju, kā mums nav. Tas nav slikti un plānot arī vajag, bet ir vecais stāsts, ka visi tagad izlīda ārā no stūriem, no ministrijām un grib tajā plānā būt. Visi tagad tur ir ierakstīti, bet tajā burzmā pazūd jēga. Dzīve jau tāpat ies savu gājumiņu, kā tas vienmēr ir bijis. Lietas parasti notiek tur, kur kustas. Tur, kur nekustas, var rakstīt plānus no rīta līdz vakaram. Tagad pašvaldības karo par to modeli 9 plus 21 [atbalstāmie attīstības centri], kas nu tagad būs. Ja kāds tagad priecājas, ka ir tajā «9 plus 21», tad var izrādīties, ka reāli tur būs seši plus 15, būs vēl mazāk to pilsētu. Mēs Ērgļos visiem, kas grib, ļaujam kustēties. Mums ir milzīgs atjaunots kultūras nams. Tur ir daudz kolektīvu, aktīvi vadītāji. Tikko piecas ielas noasfaltējām. Piedalāmies vairākos projektos un paši tos rakstām.