Politiķu muļļāšanās tracina visvairāk. Īpaši tādos gadījumos kā deviņgadīgā Dāvja dzīvības glābšana. Zēnam konstatēta smaga kombinēta patoloģija - nepareiza limfas attece no vēdera dobuma orgāniem -, klīnika ASV ir gatava palīdzēt. Protams, tas saistīts ar lielām izmaksām, un pirmā valsts amatpersonu reakcija ir: līdzekļu tam nav, jo Eiropai varam, bet Amerikai nevaram maksāt. Tikai pēc tam, kad situācija izraisījusi plašu rezonansi sabiedrībā, sākas arī kaut kāda rosība politiķu vidē.
Par loģisku un koordinētu to nosaukt grūti. Drīzāk - vēl lielāku neuzticību raisoša. Vispirms daži ņemas pārliecināt pārējos, ka situācija nopietna un risinājums tomēr jārod, tad sāk shēmot ar naudas avotiem. Sabiedrība gan tajā pašā laikā nav ilgi jāpārliecina - ikviens spēj iedomāties, kā justos Dāvja vecāku vietā, kad uz spēles bērna dzīvība. Tūkstošiem cilvēku ziedo savus privātos līdzekļus konkrētajam mērķim.
Ar kādiem vēstījumiem nāk klajā ministri? Belēvičs un Reirs TV ziņu raidījumā tiešā tekstā apliecina, ka likums liedz valsts finansējumu veltīt konkrētā bērna ārstēšanai, jo klīnika, lūk, esot ASV, nevis ES. Tas saprotams, jau vairākkārt dzirdēts. Taču tālāk seko interesantākais - esot atrasts veids, kā «apiet likumu ar līkumu»: piespiedīšot vienu no valsts uzņēmumiem noteiktu summu ziedot labdarības fondam. Iestāsti nu kādam pēc šādiem «manevriem», ka tieši tādā pašā veidā politiķi neiekombinē naudu arī sev!
Diemžēl rīcība Dāvja interesēs neseko. Vien solījumi risināt situāciju pēc brīvdienām. Jo, kā zināms, mobilizēties darbam brīvdienās valdība spēj vien tad, kad tas saistīts ar pašu interesēm... Uz tā fona sabiedrības saliedētība un spēja vienā dienā savākt trešdaļu no visai ievērojamās summas puisēna ārstēšanai ir ļoti uzskatāms «uzticības» balsojums Latvijas politiķiem un to darbības efektivitātei.
Protams, ja runa nebūtu par cilvēka dzīvību, valsts amatpersonām varbūt arī nebūtu steigā jāreaģē uz katru aktualizēto gadījumu. Galu galā - to galvenais pienākums ir rūpēties par veselības nozares sekmīgu funkcionēšanu kopumā. Bet šādām situācijām svarīgi radīt pastāvīgu sistēmu vērā ņemama valsts ieguldījuma nodrošināšanai papildus privātiem ziedojumiem. Kaut vai nosakot par obligātiem konkrētu valsts uzņēmumu regulārus naudas ieskaitījumus labdarības fondā.
Taču visvairāk gribētos, ka politiķu vārdiem sekotu arī darbi. Tūlīt. Tostarp, ja izsaka pateicību ikvienam, kas ziedojis un mudina ziedot vēl, tad arī pašam ar savu rīcību jārāda piemērs.