Daudzus pārsteidza jaunais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis, tūlīt pēc stāšanās amatā vienojoties ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu par to, ka galvaspilsētas sabiedriskā transporta lietotāji netiks šķiroti rīdziniekos un nerīdziniekos un līdz ar to vismaz šogad visi maksās vienādu biļešu cenu.
Izvairoties sabiedriskā transporta finansēšanas jautājumu skatīt pēc būtības, Cilinska priekšgājējs to bija pamatīgi politizējis. Gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā varēja paredzēt, ka arī Nacionālo apvienību pārstāvošais ministrs, daudz nedomājot, turpinās līdzšinējo konfrontāciju ar Rīgā valdošo Saskaņas centru. Taču tā nenotika. Ministrs ar mēru satikās kā amatpersonas, nevis savstarpēji karojošu partiju pārstāvji, izrunāja problēmas būtību un atrada valstiski atbildīgu risinājumu.
Lai nu paliek konkrētais gadījums. Tas gana plaši aprakstīts un šajā gadījumā tiek piesaukts tikai kā aktuāls piemērs ilgu gadu garumā sabiedrībā iepotētai uztverei par to, kas ir balts un kas - melns. Jau padsmit gadu politiskie lēmumi valstī tiek vērtēti nevis pēc tā, cik izdevīgi Latvijai un tās iedzīvotājiem, bet gan pēc politiskās greizsirdības principa: akceptējami ir tikai tā brīža pozīcijas piedāvājumi. Lai ar cik labu iniciatīvu nāktu klajā opozīcija, tā automātiski tiek noraidīta. Lielā mērā administratīvā resursa izmantošanas iespēju dēļ Saeimas dalījums pozīcijā un opozīcijā politisko spektru arī visā pārējā valstī automātiski iekrāso labajos un sliktajos, kuriem nekādā ziņā nevajadzētu sadarboties.
Patlaban slikto lomā ir Saskaņa, iepriekš bija ZZS, vēl pirms tam - Nacionālo apvienību un arī Vienotību veidojošās partijas. Var teikt: visi no tā ir cietuši, bet, tiekot pie varas, pārņem šo ieradumu, jo tas kalpo kā spēcīgs instruments savu spalvu spodrināšanai. Saeimā neskaitāmas reizes bijuši gadījumi, kad opozīcijas priekšlikumu vairākums noraida un drīz pēc tam pieņem gandrīz identisku - savējo. Kā gan citādi pirms vēlēšanām varētu lielīties, ka mēs, lūk, būdami pie varas, tik daudz paveicām, bet tie tur opozīcijā - neko?!
No divu cīņas parasti ieguvēji ir pārējie, tāpēc jo īpaši izplatīta iepriekšējos gados bijusi nacionāļu - krievu un latviešu intereses pārstāvošo partiju - kūdīšana savstarpēji izkauties. Skaidrs, ka viņi nespēj atņemt viens otram balsis, taču var nedaudz mobilizēt līdzīgi domājošos. Vienlaikus šāda taktika marginalizē politiskos flangus, izbrīvējot plašāku laukumu centriski mērenāku politiku pārstāvošajiem.
Gribētos domāt, ka Cilinska un Ušakova spēja nostāties pāri savu partiju interesēm iezīmēs pagrieziena punktu partiju attiecībās un tās turpmāk vairāk konkurēs ar labākām idejām, piedāvājumiem, nevis savstarpējo apkarošanu, izmantojot tā brīža ietekmi. Varbūt patētiski skan, bet valsts intereses liks augstāk par partijiskajām.