Klaju propagandu nevajadzēja
Katram tā iekšējā atmoda ir sākusies savā laikā. Kā tas bija tev?
Es, redz`, esmu jau tādā vecumā, kad atmiņas par brīvu Latviju manī ir personīgi un man nebija jāklausās no citiem. Tas viss bija piedzīvots, kaut gan arī bērna vecumā. Bet tomēr. Ulmaņlaiki bija piedzīvoti. Četrdesmitais gads piedzīvots gan ne Rīgā, bet dzimtajā Tukumā. Kara laiks piedzīvots. Pat Hitlera okupētajā Sudetijā kā bēglim arī zēna vecumā, ar atgriešanos mājās, jo tur, kur mēs bijām, atkal ienāca padomju karaspēks. Dzīve ritēja uz priekšu, bet visu laiku jau mums tā ideja par brīvību kādreiz tālā nākotnē nekur nebija apdzisusi. Esmu dzirdējis daudzās ģimenēs sakām - mums neviens neko nerunāja, mēs neko nezinājām… Man nebija nekas jārunā, es zināju visu, kas ir bijis, kā attīstījās. Protams, iespēju robežās. Bet, kad jau nāca tuvāk 80. gadu beigas, tad, protams, aktivitātes pieauga, un, līdzko veidojās tiešām kaut kāda Tautas frontes nodaļa Medicīnas institūtā, tā es biju iekšā kopējā pasniedzēju un studentu kolektīvā. Pāris simti uzreiz bija auditorijā. Es tiku ievēlēts jau pašā pirmajā institūta Tautas frontes valdē. Tie bija studenti, kas noteica - kas un kur būs, kas būs no pasniedzējiem. Tajā laikā es biju pasniedzējs profesors… Un tā tā lieta aizgāja.
Bet kāpēc viņi uzticējās jums? Par ko?
Studenti ļoti labi juta, kas ir kas. Turklāt es taču nepārtraukti rīkoju atskaites par saviem ārzemju braucieniem. Katru gadu gan ārstu kolektīvos, gan arī Mākslas darbinieku namā man bija pašam sava vesela programma, kur katru mēnesi bija viens populārzinātnisks referāts. Uz to nāca cilvēki, jo zināja, ka tas beigsies ar stāstījumu par kādu valsti, kur es esmu tajā gadā bijis, un arī ar 16 mm kinokameru ņemta filmiņa. Mēs tikai divi anesteziologi vissavienības grupā bijām tādi dullie, kas veda to milzīgo smago aparatūru līdzi un vēl kādus 20 filmu rullīšus. Tas kopā bija vismaz 20 kilogrami. Tik, cik tu vispār drīksti ņemt līdzi bagāžu! Tad, kad nevarēja vairs dabūt ORWO filmas, pārgājām uz diapozitīviem. Bet tad vienā braucienā bija jāuzņem vismaz kādi 300-400 diapozitīvi, lai varētu parādīt - ar fona mūziku, ar diktora tekstu, stāstīt sinhronizēti, ko tu tur redzi. Un to visu studenti bija redzējuši un to arī novērtēja. Tā jau nebija nekāda klaja propaganda, bet, ja ir acis un ausis un ja ir kaut cik domāšana, varēja jau salīdzināt.
Bet pašam nebija tā jocīgi? Tev ir stabila karjera, varēji aizbraukt uz ārzemēm - vismaz vienu reizi varbūt gadā, un pēkšņi - iet uz fronti, tur, kur vēl nekas nebija skaidrs, kas tur notiks un kā notiks?
Tur nebija nekādu pārdomu! Pārdomas bija tajā naktī, kad man piezvanīja viena no manām bijušajām nevis studentēm, bet ārstēm, jo es jau strādāju pēcdiploma apmācības fakultātē. Respektīvi, es gatavoju savā specialitātē ārstus, ar studentiem bija daudz mazāk sadarbības. Viņa man zvana no Bauskas pusnaktī un saka: «Profesor, jums jānāk pie mums - jākandidē uz Augstākās Padomes vēlēšanām.» Es saku: «Ko? Man? Uz Bausku? Bet kādā sakarībā? Es ne tur esmu dzimis, neviens mani tur nezina, es tur neesmu pēc institūta strādājis. Tas neies krastā. Es saprastu, ja mani tukumnieki aicinātu...» Bet viņa neatlaidās: «Jā, bet jūs te pietiekami labi zina un jūs atklājāt mūsu anestezioloģijas un reanimācijas nodaļu, jūs esat te konsultējis, bet galvenais, ka mums nav kandidātu. Mums tautfrontieši, kas te ir, viņi neturēs to, ko var pasniegt Jānis Rāzna, kurš ir Interfrontes pārstāvis, kurš ir pašreizējais pilsētas galva, kurš ir milzīga sovhoza bijušais direktors. Viņu visi zina. Un arī likdami jūs pretī, mēs nevaram būt pārliecināti. Tur būs ļoti interesanta cīņa. Un viņa mani apstrādāja. Es domāju… nē…visvieglāk ir atteikt un mīkstās čībās pie televizora.
Un nekādas domas par politiku?
Jā. Un tad viņa man pateica tādu frāzi, ko esmu iekodējis un teicis arī intevijās, un tagad ierakstīju memuāros. Viņa man pateica skaidri un gaiši: «Profesor, jūs mums mācījāt reanimāciju, kā atdzīvināt cilvēkus, tagad ir runa par Latviju. Kā jūs vispār varat atteikties? Kā jūs skatīsieties saviem mazbērniem acīs?» Tie bija Dagmāras Zicmanes vārdi. Tas man lika drusku padomāt. Un tā es piekritu.
Latvija Baltajā namā
Viena no spilgtākajām Georga Andrejeva kā ārlietu ministra, kas pārstāvēja Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakciju, vizītēm bija 1994. gadā Vašingtonā, kur Krievijas armijas izvešanas problēmu kontekstā viens no centrālajiem jautājumiem bija par Skrundas lokatoru.
Amerikai bija savs vārds sakāms par Krievijas armijas izvešanu, tāpēc viņi aicināja Latvijas delegāciju uz politinformāciju Vašingtonā.
Tas brauciens bija fantastisks. Tas parādīja, uz ko gatava viena no pasaules varenākajām lielvalstīm tajā brīdī, ja viņai vajag panākt savu lēmumu akceptu tajā mazajā knislītī, lai tikai tas neiedomājas pateikt «nē». Tas būtu kā spļāviens viņu pašlepnumam, to Amerika nevarētu panest. Ja reiz viņi ir izkarojuši kaut ko un panākuši un tagad mēs teiktu: «Nē, tas mums neder.» Nu tad ar galiem. Un līdz ar to viss bija pacelts vismaz vienu pakāpi augstāk, nekā vajag būt pēc protokoliem. Vienalga - tu ej pa trijstūri - Valsts departaments, Baltais nams un Pentagons. Pentagonā ieejot iekšā - goda sardze. Nekad ārlietu ministram nav bijusi goda sardze. Tā ir tikai valsts galvām. Bet tagad nāk Saeimas delegācija, ieskaitot Strogonovu (Filips Strogonovs - bijušais LKP Ludzas rajona komitejas pirmais sekretārs, Interfrontes deputāts - red.), un ir goda sardze. Pieņem Viljams Perijs, kas tajā brīdī vēl bija aizsardzības ministra vietnieks, bet viņu drīz vien apstiprināja par ministru. Nu labi, ar Vorenu Kristoferu Valsts departamentā tas būtu tas līmenis, kas saprotams.
Un ko saka, pieņemsim, tāds Strogonovs? Vai viņš neko nesaka un tikai klausās?
Klausās. Es biju domājis, ka tas notika Pentagonā, bet Ojārs Kalniņš (Latvijas vēstnieks Vašingtonā - red.) apgalvo, ka tas noticis Valsts departamentā. Viņiem pie sienas bija tāds abstrakts gleznojums. Un mūs tur kniedēja, kniedēja, bijām jau noguruši klausoties, runā raķešu eksperts - šitāds un tāds. Un es tā skatos un skatos uz to gleznu…. Un tad dod vārdu man… Es pieeju klāt (gleznai - red.) un saku: «Bet te jau viss ir parādīts. Lūk, šī ir vecā Henhause (tā - par vistu kūti - mēs mēdzām dēvēt krievu armijas Skrundas lokatoru), tas ir tas jaunais monstrs virs koku galiem. Tas ir jānovāc pirmais.» Un tie pārējie visi skatās. Visi mēmi. Tajā abstraktajā gleznojumā šiem plāns priekšā. Bet es tik ilgi aiz gara laika ķīķerēju un atradu, kā viņiem pateikt.
…Līdzīgi bija arī Baltajā namā Rūzvelta telpā. Mēs visi sēžam ap lielo galdu, galda galā Nacionālās drošības padomes priekšsēdis Entonijs Bērnss, tad es un pārējie, visa tā mūsu delegācija riņķī. Man pretī starp logiem tā milzīgā glezna ar Rūzveltu. Es klausos un visu laiku tā fascinēti uz to Rūzveltu gleznā skatos. Beigās Bērnss saka: «Mister, mister… promised you, that will be no more Jalta (es jums apsolu, ka nevienas citas Jaltas nebūs - angļu val.).» Saprotiet, viņš pilnīgi nolasīja domas. Tas bija tā kā kulaks uz acs. Es viņam to gribēju teikt, bet negribējās arī kaitināt. Ints Siliņš (pirmais ASV vēstnieks atjaunotajā Latvijā - red.) bija pieļāvis domu, ka varbūt pats prezidents parādīsies. Redzēju, ka mums laiks bija cauri un būtu jāiet prom, uzreiz ienāk tāda sekretārīte, uzliek tādu mazu konvertiņu ar sarkanu, apaļu lielu uzlīmi virsū. Viņš (Bērnss - red.) attaisa vaļā, izņem ārā un saka: «Dāmas un kungi, lūdzu, uzkavējieties vēl…» …Paveras sānu durvis, un nāk viņš, ASV prezidents Bils Klintons, un viceprezidents Als Gors. «How is Skrunda?» - pirmais viņa jautājums.
Viņš nosauca Skrundas vārdu?
Jā. Niksona bērēs Kalifornijā viņš man uzreiz prasīja, kas ir ar Skrundu. Tas jau bija tad, kad te jau bija atrauti maisi vaļā. Un tad bija arī kopīgs family foto. Un to izsūta un Strogonovam arī ir pie sienas, kur viņš kopā ar Amerikas prezidentu. Tā bija uzspēle, tas viss bija polittehnoloģijas elements - kā parādīt, ka tev ir jāklausa viņiem.
Līdz mielēm atstrādāts?
…Arī šur tur piekāpjoties. Tā ka es domāju, ka tas bija kolosāls brauciens, pēc kura visi tie notikumi jau risinājās normālāk. Tā brauciena virsuzdevums bija pārliecināt mūsu radikāļus. Jā, tur uzrāva to stabu gaisā un kaut ko jau sāka tur ķimerēties. Katrā ziņā - tas process gāja.