Klintī izcirstā bibliotēka atrodas tagadējās Nepālas teritorijā, taču kādreiz tur bija Mustangas karaļvalsts. Šie kalni, kas piesaista uzmanību ar daudzajām «lūkām», nav pētīti, jo ārvalstniekiem ilgu laiku bija liegta piekļuve. Tikai 2007.gadā Himalaju eksperta Broutona Kobērna un pieredzējuša alpīnista Pīta Etensa vadīta delegācija spēja nokļūt līdz cilvēku pielabotajām, savām vajadzībām pielāgotajām alām un sagādāt zinātnieku sabiedrībai informāciju par to saturu. Visvairāk viņus pārsteidza lielizmēra sienu gleznojumi, kas sedza vairākas telpas. 55 zīmējumos ir attēlota Budas dzīve, un, visticamāk, tos radījuši tibetiešu budisti.
Izlaupītājus neapsteidza
Otrā delegācija atrada vairākus aptuveni 600 gadu vecus cilvēku skeletus un pamatīgas ķīpas ar manuskriptiem. Uz dažiem bija krāsaini zīmējumi, kas tiek dēvēti par iluminācijām. Apslēpto krājumu apjoms ir tik liels, ka tie raisa asociācijas ar budistu zudušās ielejas Šangrilas zināšanu krātuvi, kas iedvesmojusi britu rakstnieku Džeimsu Hiltonu uzrakstīt romānu Zaudētais horizonts.
Diemžēl zinātnieki nebija pirmie šīs alas apmeklētāji. Gadsimtu gaitā tur pabijuši kapeņu izlaupītāji un pārdroši suvenīru krājēji, kas pievākuši vērtīgākos priekšmetus un arī šo to no senajiem tekstiem. Daļēji bojātas arī alas sienas, jo «reliģiskie tūristi» acīmredzot izkaluši fragmentus no sienu zīmējumiem. Iespējams, daži tos glabā kā relikvijas, citi pārdod izsolēs. Arī plūdi un zemestrīces pabojājušas sešus tūkstošus gadu senās alas.
Tomēr pētniekiem izdevies savākt pietiekami daudz dokumentu aptuveni no 30 manuskriptu sējumiem, kas savulaik pārvesti no Mustangas centrālā klostera. Vēsais, sausais gaiss izrādījies rokraksta materiālam draudzīgs, tādēļ zinātnieki varēja izpētīt tā saturu. Izrādījās, ka sējumos ir budistu un tibetiešu tradicionālās šamaniskās bona reliģijas raksti.
No tā izriet, ka oriģinālā ticība Mustangā saglabājusies vēl vismaz gadsimtu vai pat divus pēc iedzīvotāju pievēršanas budismam, kas notika ap VIII gadsimtu. Lai arī iezemieši pieņēmuši jauno ticību, pret sentēvu reliģiju valdnieki izturējušies ar cieņu - tā vietā, lai izpostītu liecības par to, kā tas nereti noticis citās valstīs, tibetieši klosteros savākuši senos rakstus un aizveduši noglabāt klintīs izcirstajās alās, uzskata B.Kobērns.
Laikus noslēpa
Marks Turins no Kembridžas Universitātes Digitālā Himalaju projekta pieļauj šādu versiju, tomēr nenoliedz iespēju, ka tibetieši pieturējušies pie senās tradīcijas jau laikus noslēpt reliģiska satura tekstus. «Tibetiešu tradīcijās mīt patiess atklājumu gars. Cilvēki nereti atklāj apslēptus tekstus, zināšanas par kultūru, kas pazuduši vai reiz noslēpti,» žurnālam National Geographic stāstīja ar pētījumu nesaistītais M.Turins. Viņš uzsver, ka kādreizējā Mustangas teritorija ir īpašs reģions. Līdz šim tā tika attēlota kā pasaules mala, jo kultūras ziņā ievērojami atšķiras no Ķīnas okupētās Tibetas. Taču nesenie atklājumi liecina, ka tā gadsimtiem ilgi bijusi ietekmīga un gan kulturāli, gan reliģiski augsti attīstīta vieta.
Apbrīnojami bagātīgie krājumi pamudinājuši B.Kobērnu izteikties, ka Mustangas alas varētu būt saistītas ar mītisko Šangrilas ieleju, kas tiek uzskatīta par budistu garīgo paradīzi Šambalu. «Daudzi pētnieki uzskata, ka pastāv ģeogrāfiskas paralēles starp Šambalu un vienu vai vairākām Himalaju ielejām,» saka B.Kobērns, «šīs apslēptās ielejas tika izveidotas nesaskaņu gados un laikā, kad budisma piekopšana un tās līderi bija apdraudēti. Ielejā bija tā dēvētie apslēpto bagātību teksti.»
Grāmatas Meklējot Šambalu autore Elēna Brūka uzskata, ka Mustangas ielejā var saskatīt dažas līdzības gan ar mītos aprakstīto budistu paradīzi, gan Dž.Hiltona aprakstīto izolētu kalnu sabiedrību, kas glabā iespaidīgas zinības. Taču E.Brūka pieslienas dalailamas viedoklim, ka «šodien neviens nezina, kur atrodas Šambala », un īsti netic, ka manuskriptos atrodamie pavedieni aizvedīs līdz gudrības citadelei. Pat ja tāda patiešām ir pastāvējusi.