Tās ir kā apdullušas, kā aklas, uzvedas tā, it kā tām nekas nedraudētu, saka Zane. Apkarot Zane tās netaisās, tas nebūšot reāli - ar tādiem pašiem panākumiem viņa varētu iet mežā salasīt pilnīgi visus čiekurus. Arī Mārai savs vārds bilstams - iepriekš Iecavas apkārtnē tik daudz maijvaboļu neesot redzētas. «Tās izskatījās kā šausmenē, kur uzbrūk kukaiņi mutanti, taču tās ir nekaitīgas, ja vien neiepinas matos. Tad tās dikti dūc un kārpās,» piebilst Māra. Vakarā, mājās ieslēdzot gaismu, liekoties, ka sākas apšaude - maijvaboles pa vairākām uzreiz triecas logā, tad ar blīkšķi atsitas pret palodzi un nokrīt uz bruģa pagalmā.
Maijvaboles arī rakstniekus nav atstājušas vienaldzīgus. «Maija vabolīšiem,» kuri, «rāpodamies koku zaros, lēkā jautros baros», Vilhelma Buša grāmatā palaidņi Makss un Morics atrada negantu izmantojumu - sabēra tās papīra tūtiņā un pabāza zem spilvena kādam vīram. Taču entomologs Voldemārs Spuņģis mierina - jau pēc nedēļas vai divām būs miers, tad to dzīve aprausies. Vai tiešām šogad maijvaboļu ir tik ārkārtīgi daudz, V.Spuņģis šaubās - «ir vietas, kur to ir ļoti daudz, taču citur tikpat kā nemaz nav». Tomēr maijvaboles seko līdzi globālās sasilšanas tendencēm - klimatam kļūstot siltākam, to skaits var pieaugt. Latvijas maijvaboļu attīstības cikls, ieskaitot olas, kāpura, kūniņas un pieauguša kukaiņa stadiju, ilgst no trim līdz četriem gadiem, un ziemeļu valstīs - piecus, bet dienvidos - divus gadus.
Žokļi ir spēcīgi
Divus trīs centimetrus garā maijvabole ilgāko dzīves daļu - aptuveni trīs gadus - pavada balta kāpura izskatā 10-20 cm dziļi augsnē. Kāpuri ir balti, jo pazemē tie nav apdraudēti, lai maskētos. Sākumā kāpurs augsnē barojas ar trūdvielām, tad ēdienkartē izvēlas arvien resnākas augu saknes. Tādēļ kāpuri sagādā raizes, piemēram, zemeņu audzētājiem.
Latvijā mīt divas maijvaboļu sugas - meža maijvaboles, kuras mīt sausos mežos, un lauku maijvaboles, kurām tīkamākā dzīvesvieta ir ganības, nesmādē arī dārzus. Ja kāpuru izceļ virszemē, tam nekas nekait - izmantojot varenos žokļus, šķietami neveiklais kāpurs izmanīgi ierušinās atpakaļ pazemē. Kāpurus, kas ir īsteni tauku kamoliņi, mēdz no zemes izkasīt jenotsuņi un āpši. «Āpsim ir ļoti laba dzirde, dzird, kā zem zemes kāpurs skrubina saknes, un notēmē precīzu vietu,» saka V.Spuņģis. Rudenī kāpurs iekūņojas, kūniņā kāpura orgāni pārveidojas par pieauguša kukaiņa orgāniem, un maijvabole pārziemo jau pieauguša kukaiņa veidolā.
Ne visi «atbruņo»
Kad sasilst zeme, spēcīgā, bruņās tērptā maijvabole no cietās zemes izlaužas virszemē. Pieaugušā kukaiņa misija ir baroties, pāroties, izplatīties, mātītes dzīves nogalē iedēj olas dziļi zemē, lai no tām pēcāk šķiltos kāpuri. Kāzu laikā mātīte izdala feromonus, kurus tēviņš ar saviem taustekļiem sajūt kilometriem tālu. Maijvaboles, kuras dienas vada, gulšņājot uz lapām, izlido krēslas stundā, tad arī notiek kāzas, pārošanās notiek uz lapām. «Pārošanās maijvabolēm ir diezgan sarežģīta, mātīte ir kā bruņmašīna, tēviņam «uzlauzt» viņas bruņas, lai kopulētu, nemaz nav tik viegli,» piebilst V.Spuņģis.
Sīkāks putns nespēj maijvaboli «atbruņot», to spēj putni ar varenākiem knābjiem, piemēram, vārnas, kovārņi, krauķi. Naktī maijvabole var «saskrieties» ar sikspārni, taču sikspārņa mazajiem zobiem tā ir diezgan «ciets rieksts». Nakts lidones pūces gan maijvaboles mēdz uzkost. Arī makšķernieki zina, ka maijvaboles ir laba ēsma sapaliem.
Lauksaimniekiem maijvaboles rada ciešanas - kad apgrauzušas ozolus, tās metas grauzt augļkoku lapas. V.Spuņģis saka: «Ozoliem jau nekādas skādes nav, jo tiem lapas ļoti labi atjaunojas, tajā pašā gadā sazaļo. Taču, ja metas uz ābelēm, plūmēm, ražas tajā gadā nebūs.»