Viena no tradicionālajām izpriecām tajā sabiedrības daļā, kas dažādu iemeslu dēļ interesējas par politiku, ir minēt, cik un kādas jaunas politiskās partijas izveidosies kārtējo vēlēšanu priekšvakarā, izgaršot šo grupu izredzes un personālo sastāvu. 2014. gada vēlēšanu cikla periods šajā ziņā ne ar ko neatšķiras. Pret šo rosību var izturēties ironiski, aizkaitināti utt., tomēr paliksim pie tā, ka šie kārtējie mēģinājumi politisko faunu un floru salikt citās kombinācijās vienkārši piemīt politikai, attiecīgi uztverami mierīgi. Līdz ar to, nekomentējot konkrētas personālijas, dažas rekomendācijas.
Jaunajiem veidojumiem kopīga problēma ir veids, kādā tie izvēlas savu mērķauditoriju. Kā atskaites punkts vairumā gadījumu kalpo patiešām lielais to ļaužu īpatsvars, kuri socioloģiskajās aptaujās apgalvo, ka nezina, par ko balsot. No tā politiskie aktīvisti izdara secinājumu, ka vieta jaunam aktierim uz skatuves pilnīgi noteikti ir. Lai gan tikpat labi varētu secināt, ka cilvēki vienkārši vairs negrib teātri apmeklēt un to arī nedarīs. Tomēr lai nu būtu, ka «niša» ir. Lielākā kļūda ir tā, ka aktīvisti nolemj orientēties uz visu šo «nezinu, par ko balsot» apjomu, lai gan objektīvi tajā ir ļoti dažādi cilvēki, atšķirīgas intereses un iemesli neziņai. Rezultātā aktīvisti kārtējo reizi savu piedāvājumu formulē kā «kaut kas no visa visiem». Praksē tas nozīmē 95% noraidījuma pašreizējai situācijai un tikai 5% konkrētu piedāvājumu. Jo, redz, konkrētība varot sabiedēt kādu mītiskajā 25-40% neizlēmušo sadaļā.
Vai piedāvājums nebūtu kvalitatīvāks, ja jaunās grupas nevis mēģinātu aptvert neaptveramo, bet orientētos uz vēlētāju slāņiem, kas varbūt ir plānāki - 5-6% robežās -, toties ar precīzāk saprotamiem uzskatiem un mērķiem? Šādi slāņi var būt dažādi - liberāļi un, tieši pretēji, cilvēki, kas atbalsta jūtamu valsts iejaukšanos ekonomikā, vecuma grupas, kas apzīmējamas kā «jauni cilvēki» utt. Šī nevēlēšanās uzrunāt konkrētus vēlētājus ir jo dīvaināka tāpēc, ka aktīvistiem taču it kā vajadzētu saprast: tāpat visus vai pat pusi neizlēmušo viņi nesavāks. Acīmredzot iemesls diemžēl ir tāds, ka paši aktīvisti īsti nespēj definēt savu platformu. Vien uzskata, ka tā, kā ir šobrīd, nevar turpināties (ideālisti), vai arī ir secinājuši, ka grib nokļūt pie varas pīrāga («pragmatiķi») - ja tas izdevies tādiem personāžiem kā šobrīd pīrāgu gremojošie, ar ko mēs sliktāki?!
Var, protams, mēģināt izšļūkt cauri arī šādi (piesaistot populārus kandidātus utt.), tomēr pašu aktīvistu interesēs būtu lielāka konkrētība. Pieņemsim, ka piederu pie neizlēmušo daļas. Vispārīgas frāzes - sākot no rūpniecības attīstības, beidzot ar atbalstu nacionālajai kultūrai - mani neuzrunā, un es balsot neeju. Savukārt neizplūdis kādas jaunas grupas piedāvājums varbūt uzrunās. Jaunajām grupām jāņem vērā arī tas, ka tieši tāpēc, ka neapmierinātība ar lietu kārtību ir tik izplatīta, ar neapmierinātības ekspluatēšanu vien var būt par maz - prasti sakot, pats zinu, ka slikti, atradušies gudrinieki...
Rezumējot: nenoliedzot, ka konkurence politikā ir nepieciešama, jaunajiem pretendentiem uz varu vajadzētu tuvākos divus trīs mēnešus izmantot, mazāk domājot par piesaistāmajām «sejām», vairāk par savu oriģinālo pienesumu.