Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tautas frontes saknes Cēsīs
Vēsturnieki raksta, ka sarkanbaltsarkanais karogs ir nācis no Cēsīm. Tā ir karoga dzimtene. Vai arī atmoda sākās tur ātrāk nekā Rīgā un visā Latvijā?
Es domāju, ka atmoda nāca diezgan vienlaicīgi visā Latvijā. Citur varbūt cilvēki bija aktīvāki un vienotāki savās idejās. Cēsis tomēr laikam ir tā vieta, no kurienes ir nācis gan karogs, gan arī pirmā Tautas frontes nodaļa.
Kopā ar saviem kolēģiem Edvīnu Kidi un Jāni Endeli, kuri arī pēc tam bija Augstākajā padomē deputāti, dibinājām pirmo Tautas frontes grupu lauku rajonā ārpus Rīgas. Tas bija 1988. gada augustā. Pirmais dibināšanas kongress notika pilnā kultūras nama zālē. Bet var jau teikt, ka viss bija sācies Cēsīs pirms tam - slavenais folkfestivāls ar divdomīgajām lietām, pārpildīta Cēsu estrāde Rozenštrauha kocertā. Cilvēki bija izslāpuši pēc visa. Un vēl, kas bija ļoti interesanti, ka galvenā lasāmviela tolaik bija žurnāli krievu valodā, piemēram, Ogoņok, kur šīs te brīvdomības bija daudz vairāk nekā mūsu, latviešu presē.
Tā nu sagadījās, ka tajā 1988. gadā, vienlaicīgi būdams Komunistiskās partijas funkcionārs Cēsīs, kļuvi arī par Tautas frontes valdes locekli. Tas, liekas, bija vienīgais tāds gadījums.
Nu tā laikam ir. Jo atceros, kad mani veda atrādīt pie Jāņa Vagra, kurš arī bija pirmais sekretārs, viņš prasīja, vai nebūs grūti šos darbus savienot - to pirmo sekretāru kompartijā un Tautas fronti… Nē, es teicu, protams, ka ne. Vienu darbu taču darām visas Latvijas labā.
Vai nebija tā, ka «galvu mazgāja» jau toreiz?
Situācija bija ļoti interesanta. Kad kļuvu par partijas pirmo sekretāru, tad pirmais, kurš apmeklēja Cēsu rajona komiteju, bija tāds cilvēks, ja es nemaldos, viņam uzvārds bija Zariņš (bet varbūt, ka kļūdos), kurš bija specdaļas galvenais priekšnieks Centrālajā komitejā, kas atbildēja par kaut kādiem tur slepeniem dokumentiem, ieročiem un visu pārējo. Tika iztīrīts seifs, kurā mani priekšgājēji bija glabājuši kaut kādus speciālos papīrus, slepenos līgumus un paktus, un ieročus. Kad seifu slēdzu vaļā, tur vairs nekā nebija. Tad jau bija skaidrs, ka notiek kaut kāda pārgrupēšanās.
Uzticības tev nebija?
No Loskutova, no Soboļeva (LKP CK funkcionāri - red.) kunga puses uzticība nevarēja būt. Bet bija nacionāli domājošie, kā bija ierasts saukt, nacionālkomunisti. Tajā laikā vienu brīdi bija arī tāda neatkarīgā Kompartija, kas varbūt visiem ir aizmirsies. Tā sašķēlās viss lielais pasākums.
Kā Cēsīs veidojās Tautas fronte? Viens no iniciatoriem biji tu?
Parasti jau saka, ka no augšas tur noorganizēja, no Maskavas piezvanīja. Bet mani Tautas frontes biedri var apstiprināt to, ka Ozoliņš Ēriks, Cēsu arhitekts, bija tas cilvēks, kurš kopā ar Māri Lukažu, jau nelaiķi, bija šīs lietas aprunājuši. Es domāju, ka viņi jau bija tikušies ar kādiem Rīgas aktīvistiem un tad man piezvanīja: «Mēs tagad dibinām… » Es prasu - kas tur par cilvēkiem un kā, aprunāsimies. Tā bija svētdiena vai sestdiena, nu - brīvdiena. Satikāmies vienā arhitektu kantorī. Pienāca klāt vēl Valdis Atāls, mans vecs draugs, kurš bija pirms pāris gadiem no cietuma atbrīvots un par politisko lietu bija atsēdējis. Tad arī tapa tā ideja, ka nu darām un taisām… Tika rakstīts uzsaukums. Tur nebija nekā anonīma, tā, kā tagad Zatlera partijā, kur viss ir slepens un noslepenots. Visi palika savus uzvārdus apakšā. Protams, ka mani lamāja no abām pusēm - gan tie pārliecinātie komunisti, kas vēl bija tajās pašās Cēsīs, gan Nacionālās neatkarības kustības aktīvisti un tādi, kas teica, ko tad jūs ar tiem komunistiem pinaties. Bet tā tas laikam ir. Ja ejam to ceļu, tad vienmēr lamās no abām pusēm. Bet tad viss ir kārtībā, nevis, ja tikai no vienas puses lamā, tad gan jāuzmanās.
Kā notika pati nodaļas dibināšana?
Katrā ziņā tā bija tāda paraugstunda… ne stunda, bet paraugdiena, kur tiešām cilvēki bija no visa rajona sabraukuši. Pilns un pārpildīts kultūras nams. Cilvēki stāvēja pat kājās. Runāja katrs par visu ko. Bija arī tādas mērenas, liberālas, bija tādas kreisas runas. Cilvēki alka pēc pārmaiņām, un bija pilnīgi vienalga, Gorbačovs iedeva to atļauju brīvi runāt vai paši gribēja. Tas viss bija nobriedis, un process bija neapturams. Ja Tautas fronte netiktu dibināta tādā veidā, tad kaut kādā citādā veidā tas notiktu. Izrunājās visādi. Protams, neiztika bez apvainojumiem un ekstrēmiem izsaukumiem. Beigās, kad vēlēja valdi, arī bija interesanti. Par sevi uzzināju daudz ko jaunu. Bet tas ir normāli.
Tautas frontes valde, tas pamatkodols, kas tika ievēlēts jau tajā pirmajā reizē, tas arī saglabājās visu laiku, līdz sākās partiju dalīšanās 1993. gadā. Tad bija atkal drusciņ savādāk. Bet piecus gadus tādā komandas variantā īpaši lielu izmaiņu nebija.
Reālās vēlēšanas
Nu un tad jau nāca pirmās vēlēšanas. Ja nemaldos, tas bija 1989. gads, kad vēlēja PSRS un vietējo pašvaldību. Pastāsti mazliet par tām.
Tā ir ļoti interesanta lieta, jo tad jau Tautas fronte darbojās aktīvi. Kā nu varēju, tā arī no saviem varas augstumiem - tā laika varas struktūras, protams, es maksimāli atbalstīju un darīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Nu un tad bija viena tikšanās, nezinu, vai tā bija kaut kāda balle vai svinības, vai Preses namā tikšanās. Nu Rīgā tas bija katrā ziņā. Tur pirmo reizi satikos ar Edvīnu Inkēnu, kurš ar manu klases biedru Ojāru Rubeni kopā vadīja raidījumu Labvakar. Ar Edvīnu tur parunājām par tuvojošamies vēlēšanām, jo tajā vēlēšanu apgabalā, kur balotējās viņš, bija izvirzīts jau Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis, kurš tautā bija pietiekoši atbalstīts. Edvīns saka, ka laikam jau tur nevajadzētu iet. Bet es saku - «kāpēc ne? Jūs taču tur neesat viens otram ienaidnieki! Bet lai būtu vienkārša sacensība». Apmēram jūtot cilvēku noskaņojumu Cēsīs, es domāju, ka Inkēnam būs 2/3 balsu un tā 1/3 paliks Ministru Padomes priekšsēdētājam. Beigās tā tās balsis arī sadalījās - Edvīns tur dabūja 75 procentus balsu. Bet katrā ziņā visas šīs diskusijas, kas bija, tās bija - okey, tās bija vajadzīgas arī vēlētājiem. Un es varu pateikt, ka tās tiešām tajā laikā bija reālas vēlēšanas. Tur nebija nekādu plakātu, ne reklāmas klipu, nekā. Tiešām uz katru kolhozu, uz katru to kultūras namu, uz katru skolu tika aizbraukts.
Un vēl tur bija laba lieta. Ja brauc kāds deputāta kandidāts, tad viņš tomēr izvēlas sabiedrībā pazīstamas personas, kuras saka, ka «jā, tas ir mans kandidāts. Es pats neesmu tajā sarakstā, bet tas nenozīmē, ka es nevaru aģitēt.» Un tas, es domāju, ir ļoti labs variants, ko diemžēl neizmanto mūsu partijas. Uztaisīt kādas trešās personas kampaņas, tas atkal ir citādi, jo tas jau ir par naudu. Bet nu paņem tos inteliģences pārstāvjus, kas paši negrib iet sarakstā, par uzticamības personu! Viss notika publiski atklāti, nevis bija kaut kā pievesti un piemeklēti tie cilvēki.
Bet jums Cēsīs jau Interfrontes nebija?
Bija gan, bet ne tā agresīvākā. Bija krievu vidusskola, bija kādi vecie komunisti, kas ir iebraukuši Krievijas latvieši, tie bija tādi aktīvisti. Bet viņi nebija ne naidīgi, ne ļauni, nevienu nesolīja ne kārt, ne šaut.