Dekrēts Par visu militārpersonu tiesību izlīdzināšanu atcēla militāros titulus un atšķirības zīmes (ordeņus, uzplečus, lampasus u. tml.). Visi ģenerāļi un virsnieki kļuva par «revolucionārās armijas kareivjiem». Darbībai komitejās, protams, neviens viņus neievēlēja.
Tas viss beidzās ar pilnīgu armijas sabrukumu.
Neviena valsts pat miera laikā neņēmās labprātīgi izformēt savu armiju, bet Ļeņins un Trockis atlaida Krievijas armiju pašā pasaules kara karstumā, kad uzvara jau bija tik tuvu.
Vācijas stāvoklis šai laikā bija absolūti bezcerīgs. Vācijai tikpat kā nav dabas resursu. Vācija un tās sabiedrotie bija bloķēti, apgāde pa jūras ceļu bija neiespējama. Savukārt Krievijas dabas resursi - neierobežoti. Kopā ar Krieviju pret Vāciju karoja lielākās koloniālās impērijas - Britu un Franču. Arī to rīcībā bija neierobežoti resursi. 1917. gada aprīlī karu Vācijai pieteica arī ASV. Dabūjusi tādu pretinieku, Vācija vairs nekādā veidā nevarēja uzvarēt šo karu. Krievijai šai situācijā būtu bijis gana vien apbruņoties ar pacietību un sagaidīt, līdz Vācija lūgsies pēc miera.
Tomēr notika kas tāds, kas Vācijas ķeizaram pat sapņos nerādījās: Krievijas armija pēc Ļeņina un Trocka pavēles pameta ierakumus un devās pa mājām. Frontēs tika pamesti tūkstošiem lielgabalu un haubiču, mīnmetēju un ložmetēju, milzīgi ieroču, munīcijas, apģērba un pārtikas krājumi.
Ļeņina dekrēts Par mieru bija Krievijas bezierunu kapitulācijas akts Vācijas priekšā. Kopš šī brīža Austrumu fronte pārstāja eksistēt. Vācija nu varēja visus savus spēkus koncentrēt Rietumu frontē pret Krievijas bijušajiem sabiedrotajiem.
Ļeņins un Trockis vienpusēji izveda Krieviju no kara un nodeva sevi Vācijas žēlastībai.
Dekrēts par zemi, tāpat kā dekrēts par mieru, arī izrādījās grandiozs apmāns. Jā, zemi atdeva zemniekiem, taču ieviesa tā saucamo pārtikas diktatūru: visu, kas uz zemes izauga, savāca bruņotas pārtikas vienības, bet aizsprostotāju vienības tikmēr siroja pa pilsētām, kur ķēra, laupīja un pat slepkavoja tā saucamos maišelniekus - zemniekus, kuri mēģināja pārdot to, ko savām rokām uz «savas» zemes bija izaudzējuši.
*
Lai arī Krievija labprātīgi kapitulēja, uz ko gan to neviens nespieda, stāvoklis Vācijā un Austroungārijā krasi pasliktinājās. 1918. gada janvārī izcēlās vispārējs streiks. Tai pašā mēnesī tāds sākās arī Vācijā. Abas valstis bija uz sabrukuma robežas. Stāvokli izglāba krievu komunisti.
Lai Vācija karotu pēc iespējas ilgāk, tai vajadzēja stratēģiskos resursus, turklāt milzīgos daudzumos. Un Ļeņins ar Trocki atkal izlīdzēja ķeizaram Vilhelmam. 1918. gada 3. martā viņi noslēdza tā saucamo Brestas mieru. Komunisti atdeva Vācijai ap miljons kvadrātkilometru lielu savas valsts teritoriju. Šajā teritorijā dzīvoja 56 miljoni cilvēku - trešā daļa no visiem Krievijas impērijas iedzīvotājiem. Šajā teritorijā atradās vairāk nekā ceturtā daļa no visām valsts lauksaimnieciski izmantojamajām zemēm, 26% dzelzceļa tīkla, 918 tekstilfabriku, 244 ķīmiskās rūpnīcas, 615 celulozes fabriku, 1073 mašīnbūves rūpnīcas, šeit ražoja 73% čuguna un tērauda un ieguva 89% akmeņogļu. (J. Feļštinskis. Krušeņije mirovoi revoļucii. 286.-287. lpp.)
(Turpinājums 28. novembra numurā)