Ietekmju hibridizācija un pārradīšana varētu būt svarīgākais mazo nāciju pienesums pasaules kultūrai, kā šopavasar izteicās kāda igauņu kolēģe starptautiskā mākslas vēsturnieku seminārā. Otrs motīvs, šķiet, bija minējums, ka Baušķenieka sakarā visbiežāk lietotie termini «ironija» un «groteska» ir pārāk paplūduši, un tieši šo kontekstuālo avotu uzsvērums ir vietējā kultūrapziņā iztrūkstošais posms.
Atkāj arī citas šķautnes
Plašā Baušķenieka izstāde, ko jau tradicionāli pavada arī apjomīga, izdevniecībā Neputns publicēta grāmata ar dažādu paaudžu pētnieku - Laimas Slavas, Zigurda Konstanta, Sniedzes Sofijas Kāles un Viļņa Vēja - rakstiem (simtgade galu galā ir solīds iemesls!) un darbu katalogu ļauj ieraudzīt vēl citas viņa mākslas šķautnes. Piemēram, zīmējumus, skulptūras, devumu lietišķajā grafikā - veiklās zivju izstrādājumu etiķetes un darba drošības plakātus, Rīgas Pionieru pils noformējumu un apsveikumu metus no 40.-50. gadu mijas ar visu padomisko anturāžu, ar ko krasi kontrastē cits mazzināms aspekts - kinētisku objektu veidošana, kas acīmredzot bija tieši amerikāņu mākslas inspirēta.
Augšminētajiem iedvesmas avotiem droši piepulcējams arī simbolisma klasiķis Ferdinands Hodlers (viņa darbs Izraudzītais (1893-1894) ar eņģeļu lokā iekļauto bērniņu visai tieši atdzimis Baušķenieka kompozīcijā Jaunais (1982), kam ir arī 30. gadu precedents).
Agrīnie darbi, ko ietekmējušas studijas pie klasiķiem Kārļa Miesnieka, Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Valdemāra Tones un Ģederta Eliasa, demonstrē pietiekami tradicionālu tonāli estetizētas glezniecības versiju (Vīrieša akts, 1935; Melita. Akts, ap 1942), taču viņa interese par cilvēka figūru aizgāja citus ceļus, salīdzinot ar skarbā stila meinstrīmu.
Vēstītājs vienpatis
Albuma vākam izmantots darbs Vienpatis (1957) - kails, fauniski dēmoniska paskata radījums ar rokas pulksteni kā vienīgo civilizācijas zīmi, sarāvies čokurā uz tādas kā svešas planētas ainaviskā fona. Tas tapis gadā, kad Baušķenieks atsāk piedalīties izstādēs pēc kara un juku laikiem, līdz tam pelnījis maizi ar noformēšanas darbiem. Viena lieta, kas saistītos ar vienpaša reputāciju, noteikti ir Baušķenieka akcents uz saturisko vēstījumu - formu, krāsu un faktūru izgaršošana, ja vēl manāma agrīnā periodā, no viņa mākslas ātri izzūd, nonākot šķietamā pretrunā ar šauri izprastu nacionālās mākslas skolas definīciju. Lai arī saturiskums bija viens no sociālistiskā reālisma pamatpostulātiem, nepareizs, aizdomīgs un nesaprotams saturs varēja izrādīties tikpat bīstams kā gadiem ilgi apkarotais formālisms. Pēc personālizstādes Mākslinieku namā 1980. gadā padomju funkcionāri sarosījās, novērtējot vairākus darbus kā pretpadomiskus, un uz laiku aizliedza Baušķenieka vārdu minēt presē, līdz ar to piepulcējot viņu relatīvajam vietējo nonkonformistu pulciņam. Taču literāri vēstošs, sižetisks un anekdotisks saturs nebūt nav zaudējis savu sliktas glezniecības sinonīma auru, saistītu ar XIX gadsimta pieredzes uzspiesto transformāciju sociālistiskajā reālismā.
Daudzveidīgie fokusi
Baušķenieka mākslā līdzās tīri sadzīviskiem, varbūt tikai viegli komiskiem vērojumiem atrodami panorāmiski filozofiskas ievirzes darbi, blakus tiešiem sociāli politiskās realitātes komentāriem - mākslinieka, sabiedrības un kritikas attiecības, kā arī zinātniski tehniskā progresa apcere (citplanētieši un roboti veiksmīgi konkurē ar cilvēkiem viņa figurālajās kompozīcijās, reizēm ielaužoties pat mākslas vēstures mantojumā, piemēram, renesanses šedevra Džordžones Dusošās Venēras (1508-1510) pārfrazējumā Parodija (1973)). Daudz ir arī mazāk pazīstamu darbu no privātkolekcijām; īpaši no 90. gadiem, kur asprātīgi reaģēts uz sabiedrības sistēmisko transformāciju komiskajiem aspektiem - ātrās naudas kāri, lētticību, šķelšanos utt. (Iela, 1991; Privatizācija, 1994; Vēlēšanu laiks. Balsojiet par…, 1996; u.c.). Nē - tiem un šitiem! Mums - jā! ir lozungi, no kuriem nav tikts vaļā arī pēc padsmit gadiem (Pikets, 1993), atražojot ideju par diviem iespējamiem viedokļiem - savējo un nepareizo.
Baušķenieka pašportretu plejāde izdomas ziņā šķiet nepārspējama latviešu mākslā; skatāms gan pašportrets aiz stikla ar pirkstu galiņiem kā ķirzakas piesūcekņiem, gan tandēmā ar Voltēru un Staļinu, gan skatoties caur kājstarpi (Antipašportrets, 1969), gan Pašportrets spogulī (1950), kura komplicēto kompozīciju papildina hrestomātiskie padomju iekārtas simboli - sirpis un āmurs ar avīzi Cīņa, gan Dieva ausī. Pašportrets (1980). Motīvs ar ausī sēdošo cilvēciņu arī nāk no Boša Pasaulīgo prieku dārza (ap 1505), tomēr vietējais konteksts uzreiz liek atcerēties leģendāro kafejnīcu, tāpat kā puantilisms Baušķeniekam nekad nav bijis krāsu optisko efektu pētīšanas instruments vai sirreālisms - metode automātiskiem zemapziņas pierakstiem. Viss ir galu galā par īstenību un apelē pie skatītāja pieredzes šeit un tagad.
*LMA Mākslas vēstures institūts