Ar mākslinieku 80. gadu sākumā sastapos Pēterbaznīcā, kur mūs iepazīstināja tās ilggadējā direktore Marianna Ozoliņa. Telpā virs līgavas kapelas viņš vadīja zīmēšanas pulciņa nodarbības. Līdz ar senioriem restauratoriem maestro sēdēja pie rāmja un kaut ko skicēja. Vēlāk viņš atzinās, ka pedagoga amats neesot viņa aicinājums, bet katrs restaurators bijis ļoti interesanta personība un sarunu biedrs. Gleznotājs zīmēja viņu portretus, arī es tiku pierunāta pozēt - portretu pēc tam saņēmu kā dāvanu. Ar datējumu «1982» tas atgādina laika nepielūdzamo skrējienu. Bet tā jau tas visiem skrien. Jautājums tikai - ar ko to piepildām.
Sensāciju man nav
Būdams nepārtrauktā kustībā, Uldis Zemzaris savu dzīves trauku piepildījis līdz malām gan ar gleznojumiem, gan rakstītiem darbiem. Laikā, kad apgrozījos Pēterbaznīcā, bija tikko iznākusi viņa stāstu un apceru grāmatiņa Uzgleznot sevi. Tas nav vēstījums, kā top pašportreti. Tie ir vārdos izteikti domu, dzīves uztveres, laikabiedru vērojumu gleznojumi: «Manas aizgājušās jaunības lielākais piedzīvojums bijis vienīgi darbs, veidojot sevi, lielākais skaistums - sirdij tuvie.» Šo grāmatiņu saņēmu kā dāvanu ar mākslinieka pašrocīgu ierakstu: «Cienījamai Vilmai Gravas kundzei, lielā Rīgas torņa ēnā portretējoties.» Paraksts gan iznācis pagalam bāls, tāpēc mākslinieks ar zīmuli pierakstījis: («Autoram izbeidzās zaļā sula.») Rakstāmrīkam, protams. Esmu saņēmusi arī Zemzara zīmētās sarkanās magones uz melna fona. Izrādās - autors nemīl zīmēt grieztas puķes, bet gan dzīvas, vēl augošas. Tās bija noskatījis koktēlnieka Bērenieka dārzā, kura vasaras mājā jūras krastā Skultē ģimene dzīvojusi. Tur noskatīti arī daudzie jūras un krasta motīvi, priežu audzes, vecie zvejnieki, laivas, zvejas rīki.
Nolemju pajautāt vecmeistaram, vai arī tagad, pēc 30 gadiem, pietiek spēka kalpot abām mūzām. «Es nekad neatdalu labo kāju no kreisās,» atceros reiz mākslinieka teikto. Taču šoreiz atbildē ieskanas cita nots: «Ko tad tagad lai raksta? Izdevēji pieprasa sensācijas, leģendas. Man tādu nav. Un ar jokiem ir tā. Es vairs dzīvi ar humoru neuztveru. Visu, kas pie mums notiek - valdības stulbumu, kļūdīšanos, varasvīru alkatību -, man ir sāpīgi vērot. Agrākos laikos cilvēki pirka grāmatas. Tagad tām viņiem naudas nav. Tāpat ir ar gleznām.» Vai tiešām autoram būtu beigusies «zaļā sula?»
Kā balta, apaļa ola
Apciemojot mākslinieku viņa Vesetas ielas dzīvoklī, pārliecinos, ka viņa sacītais tāds dūmu aizsegs vien bija. Divās istabās ciešās grēdās saslieti gatavie audekli - viss mūža darbs. Pie sienām gleznās - Zemzara tuvie cilvēki: vecāki, sieviņa Ilze ar mazuli, bērni dažādos vecumos. Un, protams, - jūra, jūra, priedes. Visos toņos un noskaņās. Arī lauku ainavas. «Bez gleznošanas dzīvot nespēju. Man tā nav darbs, bet radošs process. Zīmēju, bet tikai to, kas pašam rada prieku. Arī portretus, ja kāds vēlas. Bet tagad cilvēkiem nav laika pozēt. Un man nepatīk kalpot mietpilsoņiem, kam grūti izdabāt. Maz ir interesantu pasūtījuma darbu. Agrāk Zinātņu akadēmija pasūtīja savu prezidentu portretus. Ar lielu patiku gleznoju Endzelīna, Stradiņa portretus. Vienubrīd Rīgas dome bija sadomājusi pie sienām piekārt savu mēru portretus. Dažus uzzīmēju. Tagad ar to noņemas jaunāki mākslinieki. Vispār māksla ir kā balta, apaļa ola, kuru es perēju. Kas no tās iznāks? Vai cerības piepildīsies? Katru reizi tā ir cīņa ar sevi. Var arī nepaveikties. Tad klāju virsū citu motīvu.»
Bet kā ar rakstīšanu? Mājastēvs noliek priekšā kaudzīti pēdējos gados izdoto darbiņu. Tajā skaitā jautru stāstu krājumiņu Zinātājs, Pūciņa, Ūdentiņš. Ģīmetņu kutelības, kur autors stāsta, kā tapuši populāru cilvēku portreti, cik amizanti tas viss reizēm noticis. Nenosmieties! Bet atmiņu stāstu krājumā Tad es biju mellužnieks apkopoti bērnības un jaunības iespaidi: «Caur naivām bērna acīm jūra dziļi iesēdās manī un kļūst par manu dzimtenes ainavu, ko es visu mūžu nēsāšu sev līdzi.» Jau esot gatavs arī uzmetums bērnības stāstu turpinājumam. Apjomīgākais ir 2011. gadā izdotais gleznu albums Jūra un krasts. Jūra it visur tik pārsteidzoši dažāda: liriski maiga, bezgala skaista saulrieta brīžos, arī skarba, rēcoša stihija un ugunssārta, kad iekvēlojas rieta pamale. Skaists izdevums. Bet uz molberta mākslinieku gaida nepabeigts monumentāls darbs - komponista Ulda Stabulnieka portrets, tik dzīvs, savā pēdējā koncertā, mūzikā ar puspievērtām acīm iegremdējies...
Pietrūkst veldzējuma
Iznākot no mākslinieka celles, nokļūstu pavisam citā krāsu pasaulē, tik atšķirīgā no Ulda Zemzara klasiskā reālisma. Viesistabā pie sienām sagūlušas viņa sieviņas, gleznotājas Ilzes gleznas. Tā ir mākslinieces krāsu filozofija, kas uztverama kā Krāsu deja, Dvēsele, Mēness ceļš. Abi žanri sadzīvo līdzās un veldzē ienācēja dvēseli. Pats maestro gan atzīstas, ka Rīgas dzīvoklī viņam pietrūkst dabas veldzējuma un plašuma. To abi 35 vasaras varēja baudīt savā lauku mājā Tukuma rajona Sēmes pagastā. Dabas ainavas tur noskatītas: miglaini rīti, ziedoši augļu koki... Bet māja bija jāpamet, jo ziemās tur saimniekoja zagļi. Atbraucot pat putras katlu vairs neatrada. Tagad maestro vienīgā iespēja izlocīt kājas - aizsoļot līdz pilsētas centram, paklejot pa Vērmanīti un atpakaļ. Un tad - atkal pie molberta. Jo «zaļās sulas» kaulos vēl diezgan!