Kas notika abās pusēs jūrai

Vai tad vērts uztraukties par pāmešanu (Grāmatzīme u.c.) pirms lasīta grāmata. Nebūs taču Mauriņai pārmests tas pats kas Ziedonim :). Izlasīsim un tad piekritīsim vai nepiekritīsim. Literārās kvalitātes, protams, ir galvenā vērtība, ja runājam par literātiem. Tomēr arī biogrāfiju un faktu jomā jāorientējas, lai "atmiņas", ko nezinātājam mēģina iebarot kā literatūrvēsturi (piem., Zigmunda Skujiņa stāsti par "draugu" Janovski (labi, ka Janovskis arī pats šo "draudzību" aprakstīja) vai Petera vīzijas, kāds viņš teju disidents dzīvē un dzejā bijis) tulkotu kā kuriozus, nevis kā faktus. Ne jau tikai literāro kvalitāšu dēļ blakus tiek minēta Strēlerte un Belševica, kuras vieno ne tikai izcils talants, bet arī pašcieņa un taisna mugura.

Pareizi jau SJ jautā, kur tad pats bija oktobrī. Un vēl, kad A.Eglītim atklāja piemiņas plāksni, cik tad literātu tur bija? Vienīgais, kas no sirds bija satraucies, tas bija J.Stradiņš par nepareizajiem gadu skaitļiem. Lai nu citi, bet ja literāti var tā viegli pamēļot par tiem, kas sevi vairs nespēj aizstāvēt, tad ir ļoti ļoti skumji. Piekrītu Grāmatzīmei 100% un paldies par V.Strēlertes dzejas rindām, ka atgādinājāt.

10. oktobrī apritēja 100-tā dzimšanas diena, klusi, daudz vairāk bija jūtama 80-tā,abas dzejnieces ( V. Str., V. Belš.) nu ir mirušas un piepulcējušās Aspazijai. M. Gūtmane: Manuprāt, Veronika Strēlerte ir otra lielā latviešu dzejniece tūlīt aiz Aspazijas...Viņa nav pelnījusi, ka tiek nostumta otrajā plānā." Ja šādi citēts no M. Gūtmanes grāmatas, tad ko Eipurs piedāvā saprast? Ka Strēlerte ir pirmā? Gan dzejnieku stumdīšana pa "cirkus dēlīti" viņu dzīves laikā, gan Aizsaulē, ir komiska un, piedodiet, arī vienkārši stulba.Dažreiz pat nelietīga. Jo īstenam pētniekam nav un nevar būt miera arī tad, kad otrs jau zem zemes ( man labāk tīk teikt Mūžībā). Vai kādam ir svarīgs skaitļa vārds- pirmā, trešā vai desmitā? Vai obligāti jāsalīdzina? Pērieni no tagadnes, kas, kā man šķiet, Eipuram ir svarīgi, ir maziskuma pazīme. Kā saka, pamēļosim nu par tiem, kas savi vairs nespēj aizstāvēt. Mums nav svarīgi, ka kāds,kā piemēram, Zenta Mauriņa dzīvojuši citā laikā un viņu darbi izauguši no attiecīgā laikmeta.Varbūt kāds vēl pravietos, ko un kā tie aizgājušie darītu šodien. Jālūdz palīgā Konstantīna Raudives gars. Lai sarīko mums kādu spiritisku seansu, tad uzzināsim ĪSTO patiesību un pierakstīsim dažu viedu literatūrvēstures lappusi klāt, kas būs tik vērtīga, ka acis pakausī aizgriežas. Pārmetumi Imantam Ziedonim ir saprotami, jo viņa devums latviešu literatūrā ir tik nozīmīgs, ka ne vienam vien rada vēlēšanos( kaut no attāluma) uzspļaut virsū. Tikai nevajag to darīt pret vēju, tad tiek pašam. Liels ir liels, tam nekā nepadarīsi! Nu, ko tad par Vairu Vīķi- Freibergu esat saklausījis, Eipurkungs, ja jau, tad jau sakiet līdz galam. Ko minstaties? Nu, aiz kam tad nenosaucāt vārdā to nesaukto latviešu jauno dzejnieci? Tikai mājienu devāt, bet varējāt taču būt jaunatklājējs. Šitādu izdevību garām palaidāt. Šis te gabaliņš sauc atmiņā vecu anekdoti: - Ko jūs zināt par vecajiem latviešu rakstniekiem? - To, ka viņi visi ir miruši! Tā jau tiem pētniekiem dažkārt gadās, vandās un vandās pa citu mūžiem un darbiem, nespēdami neko īsti jēdzīgu pateikt, ne radīt paši. Nevaru spriest par Margitas Gūtmanes grāmatu, bet Eipura apcere ir viņa ierastajā līmenī- rakstu rakstīšanas pēc un atgādinu sevi: Skat, TIE jau Aizsaulē, bet ES vēl tepat maisos, kā...pa āliņģi. Veronikas Strēlertes rindas, kuras,manuprāt, skan aizvien šodienīgi,jo laikmeti mainās, mēs paši paliekam ar savu daiļumu un saviem kupriem kā nemainīgi eksemplāri. Bet Dieva klusumā, kas dziļi, dziļi pētī, Kad mokās kūpam mēs, kā zeme kad ir lijis, Skan kāda balss,kas brīdina un svētī: -Cik gaišs tu pats tai tumsas naktī bijis? ( V. S.)

Lieliski, ka Gūtmane uzrakstījusi grāmatu par Strēlerti un trimdu. Pirmkārt jau Strēlertes dzīve un darbi ir ļoti interesanti. Otrkārt Gūtmane vienmēr bijusi visos trimdas procesos dziļi iekšā, bet viņas attieksme pret čekistu kūrētajiem "sakariem ar tautiešiem ārzemēs" bijusi skaudri godīga un bez kompromisiem. Arī Gūtmanes iepriekšējās grāmatas, jo īpaši "Vēstules mātei" ir patiesi labi un dziļi prozas darbi (dīvaini, ka Eipurs piemin tikai "Minkānu").