Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Siera kūka un Oda priekam

Māksla nav dzīves sastāvdaļa, bet pati dzīve, pierāda botāniķa Deivida Gudala eitanāzija

Kafejnīcā, kurā rakstu šīs rindas (negribēju šo sleju rakstīt redakcijā, bet pašā dzīves vidū, un kafejnīca taču tāda ir, vai ne?), pāris galdiņu tālāk puisis pie ūdens glāzes drudžaini klabina datoru. Neraugoties uz saspringto izteiksmi, brīžam atzveļas krēslā, dungo līdzi melodijām un sit ar kāju. Skan nekaitīgs dažādu gadu kokteilis. Pārsvarā retro – Tanita Tikarama, A-ha – Take on Me, kāds puisis strinkšķina ģitāru, dzied par rīta sauli, pankūkām un mīļoto. Ne pārāk priecīgi un ne pārāk bēdīgi. Tieši tā, kā dzied cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka priekšā vēl bezgalīgas dienas ar neskaitāmiem saullēktiem, pankūkām un mīļotajiem.

Nevienu no šīm dziesmām īpaši negribētu dzirdēt vēlreiz, kur nu vēl pirms nāves. Bet lai jau skan. Kafejnīcas durvis ir atvērtas, pa tām veļas iekšā saules gaisma. Ilgi gaidītais un tomēr sagaidītais ziemeļnieku pavasaris šogad liekas tik brīnišķīgs un maigs. Un ceriņi jau "zili kā vēnas". Kā tu, mīļais nabaga Čak, varēji tik skaisti uzrakstīt? Dzīve ir laba. Gribu te sēdēt ilgi.

Bet, stop! Apturēsim šo saulesgaismas un dzīves vidus labsajūtas plūsmu.

Patiesībā šeit sēžu, lai uzrakstītu par 104 gadus veco austrāliešu botāniķi un ekologu Deividu Gudalu, kurš mēroja tālo ceļu no Pērtas uz Šveici, lai asistētā pašnāvībā izbeigtu savu dzīvi. "Es vairs negribu dzīvot, es vairs neesmu laimīgs," intervijās, kuras viņš apzināti sniedza medijiem, izmantojot iespēju pievērst uzmanību eitanāzijas legalizēšanai, teica botāniķis.

Tikmēr kafejnīcā ieskanas optimisma un enerģijas elektrizēts: "We are young, We are free." Gudals vairs nebija. Ne jauns, ne brīvs. Pēdējos desmit gadus viņa dzīves kvalitāte bija zudusi, viņš zaudēja acu gaismu, un kopš nokrišanas savā dzīvoklī, kur viņu atrada tikai pēc divām dienām, viņam draudēja nonākšana aprūpes namā. To viņš negribēja. Savu pēdējo dienu viņš pavadīja, triju mazbērnu stumts ratiņkrēslā, izstaigājot Bāzeles botānisko dārzu, apēda iecienītos fish & chips un aizmiga, klausoties Bēthovena 9. simfonijas slaveno daļu Oda priekam ar Šillera vārdiem. Un patiesībā viņa pēdējie vārdi esot bijuši veltīti dokumentu ķēpai – tas nu gan aizņem laiku! Vismaz tā atstāsta starptautiskie mediji.

Atvainojos tiem, kuri uzskata, ka šo slejas tribīni vajadzēja izmantot, iestājoties par eitanāzijas legalizāciju. Nespekulēšu ar to. Esmu piedzīvojusi divu ļoti tuvu cilvēku pēdējo elpas vilcienu, tās bija lielas ciešanas, bet viņi abi ārkārtīgi gribēja dzīvot. Šajā slejā gribēju pateikt tikai to, ka māksla nav dzīves sastāvdaļa, bet pati dzīve. Deivids Gudals to pierādīja. No tās atvadīties iespējams tikai ar mākslas palīdzību.

Ars longa, vita brevis.

Dusi Dieva mierā, drosmīgais austrāliešu botāniķi! Es iešu vēl padzīvot. Un skanēs visvisāda mūzika. Apsolu, ka pateikšu, kāda būs pirmā puķe, ko ieraudzīšu, izgājusi no kafejnīcas, un melodija, ko izdzirdēšu nākamo.

*** Atraitnītes

Kaut kas ar blūmīzeri fonā, ne gluži kantri, bet uz to pusi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja