Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 25. aprīlis
Līksma, Bārbala

Andris Bulis: Kritiens ir neko nedarīt

Andris Bulis spēlē galveno lomu filmā Oki – okeāna vidū, ko Losandželosas vidē filmējis režisors Māris Martinsons

Roberts Migla. Ko nozīmē tavs vārds? – Andra Buļa atveidotajam varonim filmā Oki – okeāna vidū angļu valodā jautā viņa istabas biedrene Vilija, kuru spēlē austrāliete Hanna Levjēna. Abu ceļi krustojas Losandželosā, kur viņi iesaistās kādas noslēpumainas japāņu sievietes (Kaori Momoi) izsekošanā. Aktieris atveido izbijušu nekustamā īpašuma brokeri, kurš "līdzīgi kā simtiem un tūkstošiem latviešu ir aizceļojuši vēl pirmskrīzes gados, bet, nespējot iedzīvoties, ļoti sāpīgi izjūt krīzi tieši savā dzīvē". Filmas darbība norisinās pilsētā, kurā cilvēkam ir iespēja gan izcelties, gan arī pazust pavisam. "Stāsts radās uz vietas," Losandželosas nozīmīgo lomu filmas sižeta radīšanā atklāj Andris Bulis. Pirmizrāde – 8. aprīlī kinoteātrī Kino Citadele.

Filmas režisors Māris Martinsons stāstījis, ka jūs tēlu esat radījuši kopā – kāds tas ir?

Roberts Migla ir jauns cilvēks, kurš ar lieliem sapņiem ir aizbraucis uz Ameriku. Sākotnēji viņam iet ļoti labi, bet vienā brīdī viss jūk, un atgriezties nevar, jo cilvēki teiks: re, aplauzās! Tas ir stāsts nevis par cilvēku ar noteiktu nacionalitāti, bet par veselu paaudzi. Mēs ar režisoru runājām, ka ir tik daudz jauniešu, kuru sapņi ir sagruvuši un kuri plūst pa dzīves straumi, un piekrīt gadījuma darījumiem, jo cilvēks bezizejas situācijā ķeras pie visa.

Latvijā ir paaudze, tā sauktais padomju laika produkts, kas spēj cīnīties – par spīti visam. Viņi var dzert un būt depresijā, bet viņi ies līdz galam, bet ir cilvēki, kas, ja viss nenāk viegli, nespēj cīnīties, un dzīve viņus nevis saēd, sagrauž, bet košļā, un tā viņi eksistē. Mani pārsteidza, ka Kalifornijas piekrastē ir ļoti daudz jauniešu, kas ir bezpajumtnieki. Es painteresējos, kāpēc viņi nemeklē darbu. Viņi atbildēja, ka tur ir silts un ka tā viņi protestē pret valdību.

Pie kuras paaudzes piederat jūs?

Es tomēr cīnos un neveiksmēs saskatu mājienu, ka kaut kas ir jāmaina. Es neuzskatu – ja kaut kas neizdodas, vajag apvainoties uz visu pasauli. Es nezinu, kas ir bīstamāk: būt sistēmā vai būt autsaideram, jo sit gan tos, gan tos. Latvija tādā ziņā ir miera zeme, jo mums nav milzīgas konkurences, cilvēki ir ļoti pieklājīgi. Kad es painteresējos, kā Krievijā cīnās par lomām, kā cīnās par savu eksistenci, mēs to pat nevaram aptvert.

Kādi ir jūsu iespaidi par Losandželosu?

Braucot gar pludmali, tu vari redzēt to, ko kādreiz esi redzējis Pludmales patruļā, Beverlihilzā 90210, – tas viss ir iekonservēts uz neskaitāmiem gadiem. Losandželosa mani fascinē ar savu krāsainību un dažādību, bet, par spīti tam, tu tur esi ciemiņš, lai iedzīvotos, ir jādzīvo uz vietas. Man labāk patika Sanfrancisko – arhitektūras un vides ziņā. Losandželosā ir milzīga kustība, ja tevi ierauj iekšā, tu vairs nevari teikt: mierīgi pavakarēsim un pasēdēsim, ja tu tur gribi dzīvot, jārēķinās ar ļoti nežēlīgiem likumiem.

Kāpēc izlēma filmēt šajā pilsētā?

Tas ir jāprasa režisoram, jo viņš tur bija bijis un šo stāstu rakstījis tieši par turieni. Man šķiet, ka taisni šī dzīves ritma un kontrastu dēļ. Tā ir vieta, kur cilvēki dodas sasniegt savus sapņus un piedzīvo sāpīgas neveiksmes. Losandželosā ir ļoti viegli satikt zvaigznes, ar kurām palūgt kopā nofotografēties un sūtīt uz mājām bildes: redz, ar ko es filmējos! Patiesību neviens nezina. Es vienreiz pateicu, ka mēs filmējam Holivudas bulvārī, un uzrakstīja, ka Bulis filmējas Holivudā.

Kā lai tagad atgriežas!

Jā, kā lai tagad atgriežas. (Smejas.) Piemēram, Hanna, ar kuru mēs kopā filmējāmies, dzīvo dzīvi, par ko šeit raksta un cilvēki brīnās: strādā par viesmīli, skrien uz kastingiem un sapņo kādu dienu kļūt slavena. Kad viņa man to stāsta, es domāju, cik mēs varam būt lepni un priecīgi – tie aktieri, kuriem ir iespēja filmēties vai spēlēt uz lielās skatuves. Ja paskatās, kādi tur ir ielu muzikanti, viņi dara visu: dzied un stāv uz galvas. Pie mums tādi piedalītos šovos un būtu superstāri.

Vai jūs būtu gatavs strādāt par oficiantu Losandželosā?

Es par to esmu domājis, bet trīsdesmit divos gados nebūtu viegli pieņemt šādu lēmumu. Ja pirms pieciem gadiem kāds teiktu, ka ir varianti, es varbūt brauktu, bet tagad ir ļoti grūti, jo, tiklīdz tu iekāp lidmašīnā, tu vairs neesi tas, kas tu esi Latvijā, kur ir nopelnīts zināms statuss: ja kāds meklē aktieri lomai, kāds var ieteikt Buli. Tur tevi neviens nezina, un tu aizbrauc kā konkurents – ar to ir jārēķinās.

Varbūt tas ir labi?

Protams, te ir flirtēšana pašam ar savu dzīvi, jo ir tik viegli nedarīt neko un gaidīt, ka tev kaut ko piedāvās. Kad es pirms astoņiem gadiem Taizemē strādāju par modeli, es pirmo reizi sastapos ar konkurenci: tu aizej uz atlasi, kur priekšā ir desmit perfektu cilvēku. Tu skaties uz brazīlieti un saproti, ka viņam ir viss – faktūra, ķermenis, skats – un viņš lasa Dostojevski, principā ideāls cilvēks, ar kuru tev ir jāsacenšas. Tāpat arī Losandželosā, kur tevi aptur policists un iesāk sarunu – ar ko jūs nodarbojaties? – Es esmu aktieris. – Mēs visi esam aktieri.

Milzīga konkurence.

Tur tu visu laiku kavē: ja tu kavē, tev kāds jau ir priekšā. Tas ir liels psiholoģisks spiediens, tāpēc tur ļoti daudz aktieru ir gatavi par minimālu finansējumu būt filmā, cilvēki ķeras pie katras iespējas, jo tu nekad nevari zināt, kurā brīdī tev uzsmaidīs laime. Latvijā tu vari spēlēt pēc saviem noteikumiem: pirmdien es daru to, otrdien – to, gan jau kaut kur uzaicinās, ja saņemšos, uzrakstīšu monoizrādi. Arī mans personāžs vienā brīdī ir augšā, bet, kad viss brūk, nespēj pielāgoties straujajiem apstākļiem. Nokrist un atgūties ir grūtāk, nekā ja tu kāp uz augšu pa pakāpienam, – tu vari atpūsties kāpjot, bet tu nevari atpūsties krītot.

Par ko sapņo aktieris Latvijā?

Katrs nākamais piedāvājums – ja es saprotu, ka tas ir tas, ko es gribu. Es nesapņoju par to, ka uz ekrāniem iznāks Oki un tad es varēšu iet paceltiem pirkstiem. Gluži pretēji: tas ir beidzies, un ir jāturpina attīstīties, jo katram nākamajam darbam ir jābūt labākam. Visgrūtāk ir tad, kad draugi atceras izrādi, kas bijusi pirms pieciem gadiem, gribas, lai runā par pēdējo. Mēs visi esam egoisti, gribas atzinību, bet tas nevienā brīdī nav pašmērķīgi. Aktieris, kas mani fascinē, ir Denjels Dejs-Lūiss, kurš izvēlas vienu projektu trijos gados, lai tajā viņš būtu labāks nekā iepriekšējā.

Arī trīs gadi nav garantija.

Tas ir risks, it īpaši, ja tev ir trīs Oskari un no tevis gaida kaut ko ģeniālu, bet kur ir griesti? Tieši tāpēc šī profesija ir tik izaicinoša, ka tu neredzi griestus. Vienīgais, ko negribas, – krist atpakaļ. Es uzskatu, kritiens ir neko nedarīt un teikt, ka tagad mani pazīst un esmu nopelnījis savu Triju Zvaigžņu ordeni, tikai nav piešķīruši. Pēc slavas nevajag tiekties, ja tu esi to nopelnījis, tā atnāks pati – līdzīgi kā ar visu pārējo. Tik daudz cilvēku dzenas pēc naudas, viņi to iegūst, un kas tālāk?

Jūsu atveidotā varoņa raksturā atklājas gandrīz ikviena jaunieša vēlme būt slavenam, atzītam, bagātam – nebūt lūzerim. Kas ietilpst jūsu komplektā, lai jūs neuzskatītu sevi par zaudētāju?

Vissvarīgākā ir veselība: ja ar tevi viss ir kārtībā, tev pietiek spēka visam pārējam, bet kāds noteikts komplekts... "Lūzeris" ir jēdziens, ko ir izdomājuši cilvēki par citiem cilvēkiem, jo pašiem ir grūti atzīt, ka viņi ir zaudētāji.

Bet kaut kādu nosacījumu dēļ jūsu varonis neatgriežas mājās.

Ja tu iekļaujies kaut kādā sistēmā, tu pakļaujies tai. Lūk, tā arī būs atbilde – negribas būt skrūvītei sistēmā, gribas būt baltajai vārnai, kas tiek vārtīta un sista, bet viņa zina, ka ir balta.

Arī pats filmēšanas process savā ziņā bija neiekļaušanās sistēmā, jo no valsts nesaņēmāt ne santīma.

Tas manī radīja jaunības maksimālisma sajūtu, šķita, ka es mācos ceturtajā kursā, kad nevajadzēja naudu, vajadzēja uztaisīt izrādi un varēja mēģināt 24 stundas diennaktī – ar līdzīgiem noteikumiem mēs filmējām filmu: bez grimētājiem, frizieriem, šofera, ēdinātāja. Mēs bijām maza komanda, kas darīja visu: es atbildēju par to, ko es velku mugurā, pats kopu savu bārdu, palīdzēju nest lampas un uzstādīt kameru. Tā bija laba pieredze.

Mēs nopirkām biļeti uz Ameriku, un atpakaļceļa vairs nebija. Protams, bija kaut kāds finansējums – tomēr nav tā, kā stāsta Holivuda, ka ar pieciem dolāriem kabatā var kļūt par miljonāru. Man filmas process paliks atmiņā ar zināmu romantiku – bez garantijām. Mēs dzīvojam tik komfortablā līmenī, ka vienmēr gaidām lielu algu, atzinību, bet mēs braucām un filmējām – bez mums tur uzņēma vēl 1000 komandu, jo visi grib filmēt.

Jūs teicāt, ka režisors jums piedāvājis lomu un jau pēc pāris dienām pirkāt aviobiļeti uz Ameriku. Vai patlaban varētu tā aizbraukt?

Līdz maija sākumam es to nevarētu atļauties, jo es filmējos līdz aprīļa beigām. Pagājušogad es to varēju, jo es nebiju piesaistīts nevienam teātrim. Man jautā, vai es nenožēloju, ka neesmu štatā, vai es negribu, lai mani paņem. Es vienmēr atbildu, ka nezinu, bet iekšēji saku nē, jo es it kā cerībā gaidu, ka būs kāds traks piedāvājums un es varēšu teikt jā. Tāds bija pagājušogad, arī tagad man ir 20 filmēšanas dienu. Kurš teātris būtu ar mieru mani uz tik ilgu laiku atlaist?

Es tagad nodarbojos ar klaiņošanu, bet es pats esmu izvēlējies šo ceļu – dažreiz ir ļoti grūti noskatīties, ka kolēģi mēģina divas lietas vienlaikus, bet es nemēģinu neko, dažreiz ir tik sāpīgi, ka negribas pat iet uz pirmizrādēm. Viņiem būs brīnišķīgas lomas, tā ir iekšēja skaudība, ka arī es tur varētu būt. Tagad es jūtos komfortabli, jo man paralēli ir divas filmēšanas, bet tās beigsies, un režisoram tu vairāk nebūsi vajadzīgs, viņš aizbrauks, bet tu sēdēsi pie galdiņa un avīzēs lasīsi recenzijas par jaunākajām izrādēm.

Kas tie ir par projektiem?

Viens ir krievu filmas Ģed 005 turpinājums sērijās par specdienestiem. Es spēlēju mazdēlu, kurš ir iemests dzīves ritenī, kurā nekas nav nejaušs, bet šajā politiskajā situācijā laikam nevar skaļi teikt, ka es filmējos pie krieviem, – ka neiedod ar ķieģeli pa galvu! Kultūrā diemžēl ienāk politika, aktieru starpā mēs esam runājuši par šo situāciju, un neviens nav laimīgs, jo kolēģiem no Krievijas ir apstājušies brīnišķīgi vēsturiski projekti, ko bija paredzēts filmēt Ukrainā, – viņi visi ir kļuvuši par situācijas ķīlniekiem.

Mēs atsākām filmēt seriālu Viņas melo labāk – man tas ļoti patīk, jo tas ir labs treniņš pie laba režisora – tīri praksei, jo bieži ar kameru Latvijā nav iespējams strādāt.

Oki – okeāna vidū
Režisors Māris Martinsons. Lomās Andris Bulis, Kaori Momoi un Hanna Levjēna 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja