Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Es spēlēju cilvēkiem. Intervija ar pianistu Daumantu Liepiņu

Ir jābūt bagātīgai garīgajai dzīvei un stiprai pārliecībai, ko tu gribi dot. 24 gadus vecais pianists Daumants Liepiņš jau ir viens no spožākajiem jaunajiem pianisma talantiem pasaulē.

Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanā cikla Bēthovena klaviersonātes koncertā 9. oktobrī Mazajā ģildē Daumanta Liepiņa izpildījumā skanēs klasiķa 1., 15. jeb Pastorālā un pēdējā, 32. sonāte. Ar šo programmu mūziķis viesosies arī Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā 15. oktobrī, Talsu tautas namā 17. oktobrī un Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 1. decembrī.

Šā gada vasarā Daumants Liepiņš ar vienbalsīgu žūrijas lēmumu uzvarēja prestižā Verbjē festivāla pianistu konkursā Šveicē un ieguva balvu Vendome. Līdztekus naudas prēmijai tā sniedz arī iespēju ar solokoncertu nākamgad debitēt Verbjē festivālā un ierakstīt albumu ierakstu kompānijā Steinway. Savukārt šā gada sākumā izcīnītā uzvara Marijas Kanalsas Starptautiskajā pianistu konkursā atvērusi jaunajam mūziķim ievērojamāko pasaules koncertnamu durvis – uzstāšanās jau saplānotas līdz 2021. gadam.

Uzvaras konkursos Daumants Liepiņš izcīnījis jau Dārziņskolas pirmajās klasēs. Latvijā gūtajām drīz piepulcējās arī panākumi Starptautiskajā jauno mūziķu konkursā Oldenburgā, Vācijā, Džordžes Enesku konkursā Rumānijā un Džeimsa Motrama pianistu konkursā Mančestrā, Lielbritānijā. 2017. gadā viņš saņēma gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un LMT studentu gada balvu, gan Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mūziķis, kā arī ieguva pirmo vietu Ziemeļvalstu Starptautiskajā pianistu konkursā Zviedrijā. 2018. gada septembrī Džordžes Enesku Starptautiskajā konkursā Rumānijā iegūtajai 2. vietai jau pēc pāris mēnešiem sekoja Georga Leibensona speciālbalva Ženēvas Starptautiskajā pianistu konkursā, kur latviešu pianists iekļuva sešu labāko vidū.

Daumants Liepiņš sevi pierādījis gan kā solists, gan kā iejūtīgs un smalks kamermūziķis. Viņa interpretācijas ir emocionāli aizraujošas, dziļas, spilgtas un patiesas. Pianists koncertē Latvijā un citviet Eiropā. Viņš ir uzstājies ar Liverpūles Karalisko filharmonijas orķestri, Rumānijas Nacionālo simfonisko orķestri, Gruzijas Nacionālo simfonisko orķestri, Helsingborjas simfonisko orķestri, Kauņas simfonisko orķestri. 2020. gada 5. martā Lielajā ģildē viņš tiksies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Džordža Gēršvina Rapsodijas blūza stilā atskaņojumā.

Daumants Liepiņš ir ieguvis bakalaura grādu Kārlstades Universitātes Ingesundas Mūzikas augstskolā Arvīkā Zviedrijā. Arvīka joprojām ir viņa bāzes vieta. Zviedru presē pianists ir atzīts par pasaules klases mūziķi ar ģēnija auru. Šogad Daumants Liepiņš ir iestājies maģistrantūrā Ženēvas Mūzikas augstskolā.

Vai esi jau apradis ar nemitīgi ceļojošas zvaigznes statusu?

Pēdējais pusgads ir bijis ļoti saspringts. Nav nemaz tik traki, kā biju domājis, taču koferis īsti izkrāmēts nekad nav… Cenšos izveidot sistēmu, lai vismazāk būtu jādomā par drēbju gludināšanu. Marijas Kanalsas konkurss Barselonā un Verbjē festivāla balvas Vendome konkurss ir pamatīgi mainījuši manu dzīvi. Tie ļoti rūpējas par uzvarētājiem, nodrošinot viņus ar koncertiem vēl ilgi pēc tam. Uzreiz pēc Marijas Kanalsas konkursa man bija koncerti Romā, Barselonā un Katānijā. Decembrī būs vēlreiz Barselonā, ir plānoti koncerti 2020. un 2021. gadā. Nākamgad vēl Minhenē un Parīzē, 2021. gadā kopā ar orķestri vairākās Spānijas pilsētās – Madridē, Barselonā, Kordovā un Tenerifē, Kanāriju salās. Būs arī Ķīnas turneja. Konkursā Barselonā latviešus ir pamanījuši un vairākās sarunās atcerējās arī abus iepriekšējos uzvarētājus – Armandu Ābolu un Vestardu Šimku.

Vai esi jau uz savas ādas iepazinis starptautiskās karjeras mārketinga principus?

Izpildītājmāksliniekam visu laiku ir sevi jāreprezentē un jāreklamē vislabākajā veidā. Visu laiku esi tirgū un visu laiku tiec vērtēts…

Kā jūties šajā tirgū?

Mazliet pieradis. Nejūtos kā prece. Esmu priecīgs, ka varu cilvēkiem kaut ko dot. Necenšos speciāli kaut ko pasniegt labāku, nekā patiesībā ir. Vislabākais, ja vari būt pats. Radīt un uzturēt rafinētu publisko tēlu būtu ļoti grūti. Dzīvojot radītajā tēlā un visu laiku atrodoties starmešu gaismā, nevari būt tu pats. Tā tu nevari būt brīvs. Tas atspoguļojas arī uzstāšanās brīdī.

Kontakts ar publiku man nozīmē daudz – saprast, kāpēc cilvēki nāk uz koncertu, ko tas viņiem ir devis, ko viņi ir piedzīvojuši. Spēlēt mūziku mūzikas vai sevis dēļ es nevaru. Es spēlēju mūziku cilvēkiem. Ja nebūtu, kas klausās, es nespēlētu. Vai misija daudzināt Latvijas vārdu tev ir būtiska? Noteikti. Esmu pārliecinājies – jo tālāk no Latvijas, jo mazāk par to zina, un nav jau nemaz tik bieži, ka konkursā parādās kāds no Latvijas. Turklāt dažādās valodās Latvijas vārds skan dažādi: Latvia, Lettonie, Lettland… Man Latvija nozīmē ļoti daudz. Lepojos, ka esmu no Latvijas, un atgriežoties vienmēr atkal no jauna pārliecinos, ka labākas valsts par Latviju nav. Kaut arī iznāk daudz braukāt un dzīvot citur, neesmu pazaudējis dzimtenes mīlestību. Vēl joprojām vislabākajā sapņu variantā es, cik vien iespējams, gribētu dzīvot Latvijā un palīdzēt Latvijas kultūrai, mūzikai, pianismam. Protams, nevar paredzēt, kā dzīve izvērtīsies. Es vienmēr gribēšu spēlēt Latvijā. Te ir mana ģimene, draugi, tuvie cilvēki. Gribas arī būt daļai no Latvijas kultūras un ietekmēt kultūras procesus šeit. Ja ne vienmēr sanāk pašam šeit būt, sekoju ziņām, jo mani interesē, kas notiek manā valstī. Neesmu atsvešinājies.

Verbjē festivāla dibinātājam un mākslinieciskajam vadītājam Martinam Engstremam, tagad jau arī festivāla Rīga Jūrmala mākslinieciskajam vadītājam, kurš pats ir no Zviedrijas, bija interesanti uzzināt, ka esmu no Latvijas un studēju Zviedrijā. Garākām sarunām gan nebija laika, jo viņš bija ļoti aizņemts. Tieši viņš izlems, kad un kā nākamvasar notiks mans debijas solokoncerts Verbjē festivālā. Apbrīnoju, cik labi viņam izdevies izveidot šī festivāla saturu un atmosfēru, un ļoti nopriecājos, uzzinot, ka viņš vada jauno festivālu Latvijā. Ļoti ceru, ka Latvijā izdosies kaut kas līdzīgs.

Jau ar slēpotāju vagoniņu uzbraucot augšā Verbjē kalnu ciematiņā un sajūtot festivāla atmosfēru, uzreiz sapratu, ka noteikti gribu tur nokļūt vēlreiz. Vienīgā iespēja atgriezties bija tikt uzaicinātam vēlreiz. Uzvarēju konkursā, un tātad tiešām atgriezīšos!

Jau iztēlojies, kur un kāds būs tavs debijas solokoncerts Verbjē festivālā?

Visticamāk, tas notiks turpat, kur konkursa fināls, – Verbjē baznīcā. Tik labā akustikā un tik labas klavieres es vēl nebiju spēlējis. Baznīca nav sena, vēsturiska ēka. Tā celta modernā stilā un uz festivāla laiku tiek pārveidota par koncertzāli. Akustika ir fantastiska. Mēģinājumā pat likās, ka kaut kas nav kārtībā, jo nevar būt, ka viss skan tik labi! Bija sajūta, ka vari neko īpaši nedarīt – tikai nospied Steinway taustiņu. Neko tādu vēl nebiju pieredzējis.

Publika bija izglītota – ļoti uzmanīgi klausījās, un zālē bija klusums. Neatceros, ka starp daļām būtu aplaudēts. Publikas reakcija bija silta. Cilvēki nāk uz koncertu, lai kaut ko iegūtu. Kultūra festivālā ir tāda, ka pat izvilkt telefonu un koncerta laikā tajā skatīties nedrīkst. Uzreiz būs nosodoši, dusmīgi skatieni un neizpratne. Koncerts ir svēta lieta. Esi atnācis klausīties mūziku, un nekas cits nedrīkst novērst uzmanību. Nekur citu tādu attieksmi neesmu sastapis. Tagad telefonā ik pa brīdim ieskatās ikviens. Verbjē festivālā publika nāk uz koncertu kā īpašu piedzīvojumu un ir gatava tam. Arī man tas bija īpašs, ļoti saviļņojošs piedzīvojums, jo spēlēt tādā festivālā un tādas klavieres negadās bieži. Man stāstīja, ka, klausoties Šopēna klavierkoncertu, daudzi esot pat raudājuši.

Konkursa pirmā kārta norisinājās vecā kinoteātrī, tur gan akustika bija nepateicīga un spēlēt nebija komfortabli. Koncerti tur nenotiek, tomēr arī tur mūs klausījās publika. Verbjē ir maza pilsēta: ziemā turp brauc slēpotāji, vasarā – mūzikas cienītāji. Festivāla laikā visas koncertvietas ir aizņemtas. Arī dabūt vietu un instrumentu, kur vingrināties, ir problēma. Viesnīcu gan tur ir ļoti daudz. Veikalu skatlogos parasti blakus redzami slēpotājs un mūziķis. Manekeni apģērbu veikalos ir sportists kombinezonā un mūziķis frakā ar čellu. Tā ir pilsētas vizītkarte. Atbraucot ziemā, pilsētu nevarot pazīt.

Ar ko Verbjē festivāla konkurss atšķiras no citām pianistu sacensībām, kurās esi piedalījies?

Drīzāk to varētu nosaukt par konkursfestivālu. Tajā valdīja festivāla, nevis tipiska konkursa atmosfēra, kur aizbraucis jūties viens no daudziem. Dalībai konkursā klātienē izraudzījās tikai divpadsmit pianistus no tiem, kurus rekomendējušas dažādas augstskolas. Interesanti, ka žūrija uzreiz uzsvēra, ka negrib, lai šis būtu parasts konkurss. Žūrijas locekļi grib runāties ar dalībniekiem, grib zināt, ko viņi domā. Tas bija ļoti neierasti, jo parasti dalībnieku kontakti ar žūriju ir aizliegti. Taču Verbjē žūrijas priekšsēdētājs Gordons Beks piegāja pie katra un apjautājās, kā viņš jūtas. Man viņš teica, ka paticis mans atlasei iesūtītais video.

Valdīja koncertatmosfēra. Pret visiem izturējās kā pret māksliniekiem, un mani ārkārtīgi pārsteidza, cik ļoti vienkārša ir festivāla gaisotne. Pirms tam man likās, ka vienā no pasaules prestižākajiem, visaugstākās klases festivāliem publika būs ļoti elitāra un snobiska – tāda, kas nāk tikai prestiža dēļ, lai parādītos festivālā, kur spēlē slavenākie mākslinieki. Varbūt tur arī bija bagātnieku elite, taču es neizjutu neko uzspēlētu vai mākslīgu. Bija jūtams, ka cilvēki nāk tāpēc, ka mīl mūziku. Savukārt mākslinieki grib no sirds dalīties ar klausītājiem. Mūzikas gars tur bija ļoti patiess. Satiku arī galveno sponsoru Aleksi Grigoriju – ļoti patīkamu, sirmu kungu, pasaules pilsoni, kurš dzīvo gan Parīzē, gan Ņujorkā.

Izbaudīt festivāla muzikālās virsotnes droši vien neļāva konkursa spriedze un slodze?

Bija ļoti jākoncentrējas, it kā jāieiet tunelī, kur neko apkārt nevar redzēt. Tāpēc dzirdēju tikai vienu koncertu – Čaikovska konkursa laureāts ķīniešu izcelsmes pianists Džordžs Lī kopā ar čellistu spēlēja Bēthovena un Mendelszona sonātes.

Tad pastāsti vairāk par konkursa cīņu!

Pirmajā konkursa kārtā bijām divpadsmit pianistu, otrajā – trīs finālisti. Bija jāiesūta 90 minūšu programma dažādos stilos un žanros, un žūrija tikai pāris dienu iepriekš izvēlējās, ko tieši vēlas dzirdēt. Izvēle bija man laimīga – pirmā daļa no Bēthovena 3. sonātes un pēdējā daļa no Semjuela Bārbera sonātes. Žūrija arī gribēja, lai nospēlēju visus Kloda Debīsi Estampus un Enrikes Granadosa Meiteni un lakstīgalu. Programmas kārtību gan varējām veidot paši.

Arī tas, ka nav obligātā skaņdarba, šo konkursu padara atšķirīgu no citiem. Finālam paši varējām izvēlēties daļu no pirmās kārtas programmas un Mocarta vai Šopēna klavierkoncertu. Tas bija jāatskaņo nevis kopā ar orķestri, bet ar stīgu kvartetu. Tas bija stīgu kvartets Calidore no ASV. Mēģinājumā bija jāsaprot, kā mēs komunicēsim bez diriģenta. Klasiskais klavieru kvarteta izkārtojums te īsti neder. Kopā ar kvartetu spēlēju Šopēna Pirmā klavierkoncerta 2. un 3. daļu, solo daļā – Skarlati sonāti pastorāli, Granadosa skaņdarbu un Sergeja Rahmaņinova 2. sonāti.

Žūrija katru gadu ir citāda. Šogad tā bija ļoti labvēlīga un atļāva mums pašiem izvēlēties, ko spēlēt finālā. Esmu dzirdējis, ka iepriekšējo gadu pieredze bijusi skarbāka. Augstskolā Zviedrijā mūsu klavieru klasē ir puisis no Honkongas Aristo Šams, kurš piedalījās Verbjē pianistu konkursā pagājušajā gadā un arī tika finālā, taču žūrija pati noteica, ko kurš spēlēs, un pirmo vietu nepiešķīra nevienam. Acīmredzot uzskatīja, ka neviens nav festivāla debijas cienīgs.

Kāpēc izvēlējies mūzikas augstskolu Zviedrijas nomalē, Arvīkas brūkleņu mežos, nevis kādā Eiropas mūzikas mekā?

Neredzu jēgu mūziķim kaut kur doties skolas vārda dēļ. Mūsu, mūziķu, būtiskākais ieguvums ir individuālās stundas ar pasniedzējiem – specialitāte, ansamblis un, protams, sastaptie cilvēki. Esmu trijos gados ieguvis bakalaura grādu, bet negribas braukt prom. Šī man ir iedvesmojoša bāzes vieta. Mūsu klavieru klase ir ļoti starptautiska – studenti ir no Honkongas, ASV, Francijas, Norvēģijas. Visi ir dedzīgi, visiem ir aktīva, starptautiski vērienīga koncertdzīve. Lai saprastu, kur katrs koncertē, atzīmējam to speciālā klases kalendārā: Ženēva, Parīze, Seula, Honkonga, Toronto, Bostona, Hamburga… Pašā Arvīkā, brūkleņu un melleņu meža vidū, triju stundu brauciena attālumā ar vilcienu no Stokholmas (vai piecu stundu – ar mašīnu), nekas netraucē vingrināties. Trūkst tikai aktīvas kultūras dzīves pilsētā, bet to mēs paši sev izveidojam.

Es apzinos, ka ir pēdējais brīdis, kad vēl varu sēdēt solā un mācīties, taču manā Zviedrijas augstskolā nav maģistra programmas. Solistu maģistra programma Ženēvā ir tieši tas, kas man vajadzīgs, jo tur galvenais ir spēlēšana, gandrīz nav papildu priekšmetu un nav nepārtraukti jābūt uz vietas. Franču valodas eksāmens sākumā gan būs jānoliek… Turpināšu dzīvot Zviedrijā un reizi mēnesī braukšu uz Ženēvu.

Tavu iestājeksāmenu Latvijas Mūzikas akadēmijā 2014. gada jūnija sestdienā nācās pārcelt teju uz pusnakti, jo, būdams adventists, nedrīkstēji spēlēt sabata laikā – līdz saulrietam. Konkursu un koncertpianista gaitās tas nerada problēmas?

Jo tālāk esmu gājis mūzikas pasaulē iekšā, jo mazāk tā dēļ bijis problēmu. Tā man joprojām ir īpaša diena, un koncertu rīkotāji respektē, ka sabatā – no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam – neuzstājos. Konkursos uzstāšanās kārtību izlozē, un ir nācies lūgt manu uzstāšanos samainīt ar kādu citu. Līdz šim tas ir izdevies.

Bet ja neizdodas? Vai tu būtu gatavs kompromisam?

Tā man ir īpaša diena, un tas ir dziļš sirdsapziņas jautājums. Zinu vēl vairākus šīs pašas ticības mūziķus. Viens no viņiem ir slavenais zviedru diriģents Herberts Blumstets, kuru satiku, kad viņš pirms pāris gadiem diriģēja koncertu Parīzes filharmonijā. Viņš diriģē koncertus arī sabata laikā, taču nemēģina. Viņa nostāja: koncerts ir dāvana publikai, un tikai mēģinājumu process ir darbs. Šobrīd es nevarētu tā kā viņš.

…jo slavenais maestro ir piemānījis savu sirdsapziņu?

Es respektēju viņa pieeju. Muzicēšanas pieredze katram ir ļoti atšķirīga. Ja nonākšu līdz tam, ka koncerts būs pilnīgs garīgs piedzīvojums man un publikai – augstākā pieredze, ko izdodas tai sniegt, – kāpēc ne? Nav teikts, ka nekad sabatā nespēlēšu, taču man ir svarīgi, lai šī diena nezaudētu nozīmīgumu kā īpaša garīgā pieredze un attiecību izkopšana ar Dievu. Ticu, ka mums var būt personīgas attiecības ar Dievu un Dievs vēlas runāt uz katru no mums. Varbūt kādreiz nonākšu līdz tam, ka varēšu visu savienot kopā.

Pēteris Vasks saka – jebkura mūzika ir garīga. Arī instrumentālā, bez sakrālā teksta.

Kanoniskie sakrālie teksti ir nevis mērķis, bet palīglīdzeklis garīgajai dzīvei. Pēdējā pusgadā man ir bijusi ļoti īpaša pieredze ar klausītājiem. Man patīk satikt publiku un parunāties par to, ko cilvēki koncertā ir piedzīvojuši. Tiekoties ar klausītājiem Barselonā un Romā, man bija sajūta, ka viņi mani pazīst. Likās, ka koncertā viņi mani ir iepazinuši. Viņi ar mani runāja tā, it kā mēs būtu seni draugi. Neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis. Viņi interesantā veidā uztvēra arī garīgo vēstījumu.

Kā tu to zini?

Pēc tā, kādus jautājumus viņi uzdod un par kādām tēmām mēs runājam. Cilvēki pēkšņi atklāj, ar kādām situācijām un problēmām pašlaik cīnās. Jautā, kā rīkoties. No publikas saņēmu vienkāršību un atklātību. Tas ir svarīgākais iemesls, kas man dod spēku spēlēt un sniedz vislielāko iedvesmu.

Ir jābūt bagātīgai garīgajai dzīvei un stiprai pārliecībai, ko tu gribi dot. Ja pats esi harmonijā, vari būt redzīgāks un uzmanīgāks pret to, kas ir vajadzīgs citiem. Cenšos saprast, kas ir tā aktuālākā vajadzība, kura cilvēkus varētu bagātināt.

Publikai ir jābūt pamatoti prasīgai, un mūzikai ir sevi jāattaisno. Jāapliecina, kāpēc klasiskā mūzika joprojām ir nozīmīga un nav novecojusi. Tāpēc, ka tādu dziļumu un pamatīgumu citā mūzikā nevar atrast. Tāpēc to sauc par klasisku vērtību. Man to patīk salīdzināt ar Svētajiem rakstiem – tā ir dziļa un sarežģīta literatūra, ko pirmajā brīdī lasot nevar īsti saprast, bet rokot atrodi dārgumus. Līdzīgi ir arī ar klasisko mūziku. Abas šīs pasaules meklē dziļākas, noturīgākas, pamatīgākas vērtības, kas stāv pāri acumirklīgam apmierinājumam un izklaidei. Tā ir spēja dot piepildījumu. Tas ir vitāli nepieciešams, taču prasa lielāku iedziļināšanos un piepūli, ko modernā ikdiena neveicina.

Jūtos laimīgs, ka varu spēlēt koncertus. Varu cilvēkiem kaut ko sniegt, un viņi to ņem pretī. Kādu iztēlojos savu nākotni? Tieši tādu pašu, kā ir tagad. Kamēr vien man būs regulārs koncertu kalendārs, nekas cits man tā nerūp. Neiedomājami daudz enerģijas iegūstu no publikas. Agrāk ir gadījušies brīži, kad jutos iztukšots, bet, jo vairāk ir koncertu, jo mazāk varu sūdzēties, ka man pietrūktu, ko dot.

Daumants Liepiņš

Mazajā ģildē 9.X plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Žagars: Dailes teātris nav bezdibeņa malā(5)

Dailes teātris nav "bezdibeņa malā" un turpina funkcionēt ar labām izrādēm, labu aktieru trupu un profesionāliem tehniskajiem darbiniekiem, tomēr tam ir nepieciešamas pārmaiņas, aģentūrai LE...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja