Džefrijs Rašs

Džefrija Raša kontā ir arī "Oskars" par pianisma ģēnija lomu filmā "Shine"/ "Mirdzums" (1996), ar ko arī būtībā sākās viņa starptautiskā popularitāte. Oskaram aktiera karjerā ir klasiskā brīnumnūjiņas loma - sekoja gan galvenās lomas, gan nozīmīgas otrā plāna lomas virknē filmu. Rašs ir spēlējis marķīzu de Sadu (filma "Ar marķīza de Sada spalvu"/ "Quills"), egocentrisko britu komiķi - reālu personību Pīteru Sellersu pie mums tā arī nerādītajā spilgtajā filmā "The Life and Death of Peter Sellers"/"Pītera Sellersa dzīve un nāve" (2004). Viņš ir filmējies pie Stīvena Spīlberga terorisma drāmā "Minhene"/ "Munich" (2005), kulta filmā "Frīda" (2002) tēlojis Trocki u.c., kaut, iespējams, visplašāko auditoriju no filmām ar Džefrija Raša piedalīšanos sasniegusi "Karību jūras pirātu" triloģija, kurā Rašs atveido Barbosas lomu.

Taču mans tikšanās iemesls ar Džefriju Rašu Londonā, hotelī "Dorchester", kurā jau tikko intervēta Keita Blānšeta un arī filmas "Elizabete. Zelta laikmets" režisors Šekhars Kapūrs, bija tieši šī filma un Raša atgriešanās (kopā ar saviem cīņu biedriem, īpaši granddāmu Keitu Blānšetu) tajā pašā upē, proti, stāstā par Anglijas karalieni Elizabeti. Šo stāstu par jauniņo, rudmataino būtni pirms deviņiem gadiem pirmo reizi filmā Elizabete stāstīja indiešu cilmes režisors Šekhars Kapūrs. Filma atnesa "Oskara" nomināciju Keitai Blānšetai, tā padarīdama viņu par starptautisku zvaigzni, un kārtējo atzinību Džefrijam Rašam, sera Frānsisa Volsingema lomas tēlotājam. Volsingems ir bijis nozīmīga personība gan Elizabetes dzīvē, gan Lielbritānijas XVI gadsimta vēsturē, kad pie varas nāca protestantu karaliene Elizabete. Jauna sieviete intrigu un nežēlīgas cīņas par varu ielenkumā - tāda Anglijas karaliene ir pirms deviņiem gadiem tapušajā filmā; nobriedusi pusmūža sieviete jaunajā filmā (filmas darbība norisinās 1585.gadā, kad Elizabetei ir jau pāri 50), kura izjūt sievišķo nepiepildītību un vientulību un tajā pašā laikā ir spiesta pieņemt kardinālus un nežēlīgus valstiskus lēmumus, aiz kuriem nereti stāv viņas uzticamais pelēkais kardināls - sers Volsingems. Abas filmas hrestomātiski šķir vairāki gadu desmiti: kaut būtībā aktieri spēlē varoņus, kurus jau iemiesojuši filmā Elizabete, tas ir cits stāsts un cita vēsturiskā situācija.

Ielūkojoties filmas "Elizabete. Zelta laikmets" galveno lomu tēlotāju sarakstā, var izsprukt muļķīgs jautājumu, ko "austrāliešu aktieri" dara ar Anglijas vēsturi? Filmā Elizabete. Zelta laikmets trīs nozīmīgās lomās ir austrālieši — Blānšeta, Rašs, arī jauniņā blondīne Ebija Korniša, kura spēlē Elizabetes galmadāmu, arī viņas vistiešāko konkurenti uz dēkaiņa sera Voltera Relija sirdi (lomā brits Klaivs Ouens). Te vietā ir Keitas Blānšetas teiktais: "Neaizmirstiet, ka Anglijas vēsture ir arī Austrālijas vēsture." Par austrāliešu aktieru kopības garu multimiljonu industrijā, par savu seno draudzību ar Keitu Blānšetu un pieredzi, filmējoties abās filmās par Anglijas karalieni Elizabeti, un arī attiecībām ar pērtiķīti stāsta Džefrijs Rašs, 56 gadus vecs, omulīgs vīrs ar labu humoru.

D.R. Mediji pirms kāda laika ņipri ņēmās, skaidrodami, vai jociņi, ko esat veltījis Keitai Blānšetai, nav bijuši ļauni domāti.

Dž.R. Es vadīju Austrālijas kinobalvas pasniegšanas ceremoniju, kurā parodēju ainiņu no pirmās Elizabetes. Tās jēga: karalienei paziņo visu to cilvēku vārdus, kuri viņu ir nodevuši, tātad iznīcināmi. Pēcāk pajokoju, ka esmu piedraudējis Blānšetai - tev jābrauc uz ceremoniju, taču jālido būs ekonomiskajā klasē, ja tu to nedarīsi, to izdarīs Helēna Mirena. Kā atbilde izskanēja frāze no filmas oriģināla, Blānšetas teksts: "Viņa, šī ķeceru ielasmeita!" Manuprāt, tas bija smieklīgi. Galu galā Mirena tikko bija notēlojusi Elizabeti TV filmā "Elizabete", saņēmusi par to "Golden Globe"... Iemesla, lai apvainotos, nebija.

D.R. Esat filmējies vairākos "Karību jūras pirātu" turpinājumos. Savā ziņā arī "Elizabete. Zelta laikmets" ir sīkvels- oriģināla turpinājums... Vai ir kāda līdzība?

Dž.R. Es biju "Pirātu" triloģijas vidū, kad tika piedāvāts šis projekts. Varbūt pirmajā brīdī turpinājumu ideja šķiet pieņemamāka Pirātu gadījumā - galu galā tā ir komercpasaka, kas izsviežama publikai vasaras karstumā.
Idejā turpināt stāstu par Anglijas Elizabeti mani ieintriģēja gan vēsturiskais materiāls, gan režisora Šekhara Kapūra vēlme turpināt stāstīt stāstus no šīs apbrīnojamās personības dzīves, kura valdīja 45 gadus. Mani gan nedaudz satrauca fakts, ka šajā filmā es vairs neizskatīšos tik jauns kā Elizabetē... (Smejas.) Nācās nomierināties un samierināties.

D.R. Eksistē mīts, ka tieši jūs atklājāt jauniņo Keitu Blānšetu uz skatuves Sidnejā? Vai tā ir taisnība?

Dž.R. Tas, protams, nedaudz ir mīts, kaut ar patiesības graudu. Uz viņas atklājēja godu pretendē daudzi. Devos noskatītos teātra iestudējumu - trešā kursa studentu lugu Sidnejas Drāmas institūtā, ko bija iestudējusi man tuva kolēģe. Šī režisore mani uzaicināja ar vārdiem - tev obligāti tas ir jāredz, tur spēlē apbrīnojama jauna aktrise. Tā bija "Elektra", sarežģīta, daudzslāņaina luga, un Keita tajā bija sensacionāla. Viņā bija jūtama gan drosme, gan emocionāls dziļums, gan tādas aktrises talants, kas spēj satriekt. Pēc gada, kad viņa jau bija pabeigusi studijas, spēlējām kopā Deivida Mameta lugā. Profesionāli esam sen un cieši saistīti. Tas bija viņas pirmais priekšnesums uz profesionālās skatuves - pirmā loma, par kuru Blānšeta saņēma balvas. Pēcāk spēlējām kopā Hamletā. Redzēju un augsti novērtēju viņas darbu Kaijā, kas tika iestudēta tajā pašā teātra kompānijā. Mēs esam ļoti tuvi draugi, bieži esam strādājuši kopīgos darbos. Bet vispār es balsoju par šo mītu - es kā Keitas Blānšetas atklājējs! Tas nenoliedzami skan ļoti labi.

D.R. Kas ir šis sers Frānsiss Volsingems? Ko viņš jums pašam nozīmē?

Dž.R. Kaut viņa ietekme savulaik bijusi milzīga, tagad viņš daudziem šķitīs visai blāvs personāžs. Paprasiet uz ielas te, Londonā, kas ir Volsingems? Retais zinās. Pēdējos gados gan viena pēc otras klajā ir nākušas biogrāfijas, kurās apjomīgi un spilgti ir iezīmēta viņa loma Anglijas vēstures veidošanā. Viņš bija protestantu baznīcas ietekmes balsts, valsts "arhitekts", arī pelēkais kardināls aiz karalienes Elizabetes muguras, spiegošanas tīkla radītājs. Viņu dēvē pat par mūsdienu slepeno dienestu tēvu. Nacionālajā galerijā ir tikai viens viņa portrets - viņš izskatās visai garlaicīgs tips. Domāju, ka realitātē viņš varēja būt birokrātisma un puritānisma iemiesojums.

Tomēr Volsingems bija intelektuālis, kosmopolīts, ļoti izglītots cilvēks - dievināja Makjavelli, Dantes, Petrarkas devumu. Kad režisors Šekhars Kapūrs man raksturoja Volsingemu, viņš to darīja tā, kā to spēj vien indietis, - viņš ir kā Krišna -, un lika man lasīt indiešu tekstus. Tas bija ļoti interesants rakurss, mēģinājums uz šo personību paskatīties drīzāk arhetipiski, ne psiholoģiski.
Filmas piedāvā viņu kā fanātisku protestantu, viņš ir precējies ar valsti. Es ļoti uzstāju, lai filmā saglabā epizodi, kurā Volsingems redzams ģimenes lokā pie vakariņu galda. Domāju, filmai, kuras darbība norisinās varas gaiteņos - pilīs un katedrālēs, aina pie ģimenes pusdienu galda piešķir kaut kādu humānismu. Volsingema sieva i negrasās iesaistīties sarunā par politiku, nosakot, izskatās, ka tu būtu precējies ar karalieni. Viņš bija ļoti lojāls savai karalienei līdz pat nāvei.

D.R. Kālab divi austrālieši - Blānšeta un jūs - un indietis Šekhars Kapūrs nolēmāt tikties Losandželosā, lai pateiktu jā projektam Elizabete. Zelta laikmets?

Dž.R. Tas bija 2003.gadā, un šis necilais fakts nezin kāpēc sāka klīst pa internetu, pēkšņi iegūdams milzīga un noslēpumaina notikuma dimensiju. Viss bija pavisam vienkārši. Bija uzrakstīts jauns filmas scenārija variants. Mēs zinājām, ka potenciālās filmas darbība risināsies 1585.gadā un tie būs notikumi, kas saistīti ar spāņu armādas sagrāvi, Skotijas karalieni Mariju. Es dzīvoju Melburnā, Šekhars ilgstoši uzturējās Indijā, Keita Braitonā. LA Mums visiem tobrīd bija darīšanas: mēs ar Keitu reklamējam katrs savu filmu. Tā arī saskrējāmies parunāt, vai un kā šis projekts varētu tikt īstenots.
Es biju ļoti ieinteresēts... Uzņemot filmu, tu iegūsti jaunu pieredzi triju mēnešu garumā un nereti arī labus draugus. Taču ir teju neiespējami satikties šādā kompānijā vēlreiz. "Elizabete. Zelta laikmets" piedāvāja neiespējamo - tikties ar veco kompāniju.

D.R. Vai jūs piekristu piedāvājumam satikties ar šo kompāniju trešo reizi?

Dž.R. Esam par to runājuši. Jā, ir milzum daudz faktu un būtisku notikumu Elizabetes dzīvē, kas vēl ir palikuši aiz kadra. Viņa taču nodzīvoja līdz 72 gadu vecumam! Karaliene novecoja, viņas favorīti kļuva arvien jaunāki: vēl bija Esekss, bija Šekspīrs... (Smej.) Šekhars vienmēr ir uzsvēris: "Negribu veidot filmu par vēsturiskiem faktiem, mani interesē, kas notiek, ja tevi padara par nemirstīgu, vēl dzīvam esot, ja tevi uzskata par dievību. Kas notiek tajā brīdī, kad tāds cilvēks kā karaliene Elizabete atskārš nāves neizbēgamības faktu?
Iespējams, viņam patiktu uzņemt filmu par pēdējām Elizabetes dzīves stundām, stāstu, kam pamatā būtu karalienes atmiņas. Šekhars uzskata, ka vēsture ir subjektīvu atmiņu kopums. Galu galā mans varonis mirst šajā filmā - vienīgā iespēja atgriezties būtu spoka veidolā vai sapnī.

D.R. Nesen taču spēlējāt spoku - "Karību jūras pirātos"... Kādas atmiņas jūs saista ar šo grāvēju?

Dž.R. Vēriens! Tas bija šokējošs. Filmēšanas grupas pusdienās nereti bija 700 cilvēku. Lērums cilvēku strādāja jebkurā no "departamentiem", eksistēja pat "jūras departaments", kas nodarbojās ar loģistiku - aktieru, teiksim, 80 pirātu pilnā make up, aizvešanu līdz filmēšanas vietai. Kā vienota komanda kopā strādājām četrarpus gadu. Tas nav maz. Pārsteidzoši, bet šajā specefektu šķietami tik pieblīvētajā filmā bija ļoti daudz reālistiskas vides. Es vienmēr biju kapteinis uz sava kuģa, jā, bija zilais ekrāns, kurā vēlāk piezīmēt datorefektus, bet reālisma sajūta bija pamatīga. Ūdens mums tika liets virsū nedēļām ilgi...

D.R. Vai filmas budžets, mērogs ietekmē aktiera darbu? Vai ir kādas atšķirības, kā jūs spēlējat "Pirātos" un kā - "Elizabetē"?

Dž.R. Atšķirības ir tonī, noskaņā, bet ne tikai. Pirātu filmēšana bija fiziski ļoti sarežģīta, ar lietu, ūdeni, kuģis nemitīgi bija sasvēries, bija grūti noturēt līdzsvaru. Taču arī tur gadījās labi dialogi... Filmās, kas līdzīgas Elizabetei, ir daudz lielāks izredzes dziļumam, niansēm, noskaņai, pustoņiem. Es necentos piešķirt kapteinim Barbosam no Karību jūras pirātiem dziļu un niansētu psiholoģismu. Ak, man bija aizkustinošs tuvības mirklis ar mazo pērtiķīti - tas daudz ko mainīja (smejas).

D.R. Keita Blānšeta nesen kļuva par teātra vadītāju Sidnejā. Vai jau esat saņēmis darba piedāvājumu?

Dž.R. Jā, tieši tagad Londonā mēs par to runājām. Būtu lieliski, ja mēs abi varētu atrast kopīgu darbu, bet pagaidām neesam vienojušies par konkrētu lugu. Tā varētu būt klasika, tas šim teātrim ļoti piestāv.

D.R. Vai esat spēlējis uz skatuves Londonā?

Dž.R. Nē, ir sarežģīti dzīvot Melburnā, laist tur skolā bērnus. Taču pēdējos desmit gadus esmu bijis ļoti laimīgs par lomu piedāvājumiem filmās.

D.R. Vai rādāt bērniem visas savas filmas?

Dž.R. Nē. Diemžēl liela daļa no filmām, kurās esmu filmējies, neatbilst manu bērnu vecumam. Dēlam vēl nav divpadsmit, un viņš joprojām uzskata, ka Ar marķīza de Sada spalvu/The Quills ir filma, kurā es valkāju tādu jancīgu sirmu parūku. Un man liekas, ka ar to pietiek. Ja uzskatu, ka filma nav bērnam piemērota, tā ar pasaku - vēl neesi izaudzis. Mana meitai ir 14 gadu, viņai ir nedaudz vairāk izredžu.

D.R. Vai ir kāda kopības sajūta starp austrāliešu aktieriem, kuri strādā Holivudā?

Dž.R. Labi pazīstu Blānšetu, Toniju Koleti... Cilvēki parasti domā, ka Losandželosā, kas nav pat ģeogrāfisks punkts, bet mentāls stāvoklis, mēs visi nemitīgi tusējam kādā foršā bāriņā. Tas tā nav. Mēs redzamies reti, jo parasti strādājam katrs savā pasaules malā. Kaut kad saskrienamies - tas arī viss. Kaut labā atmiņā man ir kopdarbs ar Eriku Banu Spīlberga filmā Minhene. Uzskatu, ka viņš ir spēcīgākais manu kolēģu vidū... Kaut pēdējos desmit gadus var dēvēt par jaunu posmu austrāliešu aktieru klātbūtnē Holivudā. Tas ir vistiešākais izglītības sistēmas sakārtošanas rezultāts: 60.gadu sākumā tika nodibināts Dramatisko mākslu institūts (National Institute of Dramatic Arts), vēlāk Kino un TV skola. Kad biju bērns, tīnis, nebija neviena starptautiski pazīstama austrāliešu aktiera. Neviena! Iedomāties par aktiera profesiju, par starptautisku karjeru šķita nereāli. Tagad viss ir mainījies, mūsu ir daudz un kļūst arvien vairāk...

D.R. Ko jūs gribētu pateikt tiem, kuri dosies uz "Elizabeti. Zelta laikmetu"?

Dž.R. Nenoskaņojieties, ka skatīsities vēsturiski precīzu hroniku. Filmai par vēsturi ir jābūt ierakstītai noteikta laika kontekstā. Taču jebkuras vēsturiskas filmas vienmēr projicē arī sava laika atspulgu un problemātiku. Ja tagad skatāties 40.gadu Holivudas filmu ar Beti Deivisu Elizebetes lomā, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tā stāsta ne tik daudz par karalienes Elizabetes galmu, cik par 40.gadu Amerikas vēsturi.
Mūsu filma savā ziņā ir arī vēstījums par ticības bankrotu. Tas, ko ik dienu lasāt avīzē, savā veidā reflektējas arī "Elizabetē. Zelta laikmetā".

Man pašam filma šķiet kā metafora par cilvēka tik trauslo iekšējo dzīvi brutālā vidē. Filma ir sievietes, ne tikai karalienes stāsts. Sievietes, kura ir zaudējusi saikni ar realitāti, nemitīgi konsultējoties ar astrologu doktoru Dī. Sievieti, kura gribētu izdzīvot kaislību, taču to nedrīkst. Manuprāt, filma būs interesanta pat tīņiem. Ja ir problēmas ar vēsturi, var mēģināt iekārdināt ar astroloģiju: iemetiet google doktora Dī vārdu (Džons Dī, (1527—1609) britu okultists un astronoms, karalienes Elizabetes uzticamais pareģis - red.), iepazīsit unikālu personību, mistisku pasauli.