Pirmklasniekiem literatūru veido vairākas izdevniecības; grāmatas, protams, nav vienādas. Kā viss salīdzināmais, arī pirmklasnieku grāmatiņas ir atšķirīgā vērtē. Turklāt pirmklasnieki nesaņem vienu grāmatu, bet paprāvu kaudzīti ar grāmatām, darba burtnīcām, praktikumiem un citiem skolnieciņiem paredzētiem tipogrāfiskiem taisījumiem.
Manuprāt, pirmajai klasei paredzēto grāmatu būtiskākā īpašība ir radīt interesi par zināšanām, vēlmi mācīties, labu iespaidu par skolu un godbijību pret mācību norisi un skolēna pienākumiem. Vizuālā uztvere neapšaubāmi ir viens no svarīgākajām pirmklasnieka mācīšanās rīkiem. Ar tās palīdzību var veicināt mācīšanos, apgūstamo lieto turpmāku atpazīšanu, pagātnes pieredzes savienošanu ar apgūstamo vielu, zināšanu sistematizāciju, vārdu, jēdzienu un izteiksmju pilnīgāku izpratni. Līdz ar to vizuālā uztvere ir teju galvenais rīks pirmklasnieka apmācībai.
Un te nu atsevišķām grāmatām, darba burtnīcām, praktikumiem un citiem pirmklasniekam paredzētiem tipogrāfiskiem izdevumiem var pārmest teju nolaidīgu attieksmi pret bērniem, kam tie paredzēti. Paskatīsimies, piemēram, kādas izdevniecības darba burtnīcu 1. klasei, kas apstiprināta Izglītības un zinātnes ministrijā 2007. gadā.
Pirmkārt, gribam, lai bērni līdztekus zinībām būtu arī kārtīgi. To nekādā veidā neveicina darba burtnīca, kurā valda vizuāls un telpisks haoss, kur līnijas ir vilktas uz velna paraušanu, kur uzdevumi nesakarīgi izmētāti pa lapām, kur nav ne vēsts no telpiskās harmonijas. Otrkārt, pilnīgi nav skaidrs, kāpēc attēlu vairākumam jābūt teju no 1920-to gadu tematikas. No simt lappusēm tik attēli, kas liecina, ka attēli nav no pirmskara Latvijas – televizors, trenažieris un mobilais tālrunis. Treškārt, lai arī nevar jau gribēt, ka laikmetīgās grāmatas būtu Indriķa Zeberiņa un Alberta Kronenberga ilustrētas, taču, vairāk kā simt lapas veidojot vienam cilvēkam un acīmredzot īsā laika periodā, rezultāts ir vienkārši skumjš. Sešgadīgi bērni ir pieraduši redzēt televīzijas raidījumus no visas pasaules, darboties ar internetu, lasīt labas poligrāfijas un dizaina bērnu enciklopēdijas. Vienkrāsaini, monotoni, kontūras zīmējumi, kuri lielākoties attēlo pavirši, primitīvi kariķētas radības un lietas, – pirmklasniekam var likties garlaicīgi. Vajāta paskata rūķi, ķiņķēziņi un lopiņi, kur cūka, žurka un zilonis izskatās pēc vienas „šnites”, bērnam ne tikai neko nemāca, bet arī var būt cēlonis iztēles apspiešanai, pat priekšstatu izkropļošanai.
Dīvaini, bet 1981. gadā salikšanai nodotā Ābece satura kvalitātē, poligrāfiski, krāsainībā, zīmējuma detalizācijā un tematikā joprojām ir vairākus soļus priekšā savai „māsai” no 2007. gada. Zīmējumi 1981. gadā ir par pašu bērnu dzīvi, rotaļām, mācībām, mājas pienākumiem un atpūtu. Tajā ir gan stilizēti, tomēr dabiski dzīvnieki un augi, gan pasaku tēli, gan toreiz aktuālas tehnoloģijas, gan veselīga dzīvesveida veicināšana, gan krietnumam, kārtīgumam un godīgumam veltīti sižeti. Ja 1986. gada Latvijas PSR Izglītības ministrijas apstiprinātā Ābecē ir attēlots dators, folkloras tēli, arhitektūra, tad mūsdienu darba burtnīcā pirmklasniekam tik sarežģītas mantības vairs nav.
Ja vecajās ābecēs pazustu Vladmirs Iļjičs, Leonīds Iļjičš un sarkanās zvaigznes, bet darba burtnīcā Latvijas simbolika, būtu grūti teikt, ka pāri divdesmit gados jaunākā „māsa” ir būtiski progresējusi. Drīzāk otrādi – bērns konkrētajā mācību literatūrā tiek turēts gaužām vāji uzskicētā un primitīvā anahronismu, rūķu un ķēmu pasaulītē. Kā sacījis tautas rakstnieks piedēvējot izcilai dzejniecei sabiedrisku regresu – ne attīstība, bet satīstība.
Vai mūsdienu bērns, redzējis daudz augstākas kvalitātes žurnāliņus, interneta lapas, var just cieņu, ziņkāri un interesi par šāda veida mācību materiālu? Šaubos.
Nenoliedzami ir skaistas skolas grāmatas, bet ir arī šādi briesmu darbi.
Kādi šeit būtu ieteikumi?
Pirmkārt, protams, Izglītības un zinātnes ministrijas apakšprogramma Nr.01.14. Mācību literatūras iegāde ir smieklīga ar niecīgo apjomu – 1,028 miljoniem – uz visu valsti, īpaši salīdzinot ar šogad Olimpiskajai komitejai galvojumos „iedāvinātajiem” 21,3 miljoniem trīs objektu rekonstrukcijai. Tātad vienā gadā trīs būvēm paredzēts tik, cik skolu grāmatām, neparedzot turpmākajos gados finansējuma palielinājumu, tiktu dots līdz 2028. gadam, kad pirmā klasē jau ietu šodienas pirmklasnieku atvases. Tātad problēma nav nodokļu naudas trūkumā, bet gan budžeta dalītāju attieksmē pret mācību literatūru. Skaitļi sausi to parāda. Nebūtu briesmas, ja pusi šo būvju naudas atdotu grāmatniecībai.
Otrkārt, nevis ISECa ekspertu galvās, bet ārējā normatīvā aktā – Ministru kabineta noteikumos – skaidri būtu jānosaka kritēriji, kādiem jāatbilst sākumskolas grāmatām. Noteikumos jāieliek mērāmas prasības pēc augstas poligrāfiskās, vizuālā dizaina un zīmējuma kvalitātes. Augstām prasībām jāaptver ne vien apgūstamā saturs, bet arī nepieciešamība pēc krāšņa, kārtīga un pievilcīga skatāmā ietvara. Tam arī jābūt sludinātā konkursa par valsts budžeta subsīdijām mācību grāmatu ražošanai un dotāciju piešķiršanai pašvaldībām to iegādei pamatā.
Treškārt, jādiskutē par to, vai nevajadzētu atteikties no visu sākumskolas priekšmetu literatūras integrācijas, un konservatīvi nodalīt mācību izdevumus: matemātikas grāmatu – skaitļu, aritmētikas un ģeometrijas jēdzienu apguvei, – Ābeci lasīšanai, rakstītprasmei un runas attīstīšanai. Savukārt dabas zinībām izmantot dabas zinību grāmatu, kur bērna mācību vielas apguve stimulēta ar dabā esošu un reizē brīnišķo būtņu un parādību vizualizētajiem tēliem, bet tādējādi nošķirta no ņirbošām, popkultūras neradībām, svešzemju folkloras sakricelējumiem un nenosakāmu izdzimumu ķēmiem.
Ābece ir nenoliedzami konservatīva vērtība, taču uzskatu, ka tās uzdevums nav vien iemācīt labi lasīt un rakstīt. Tās funkcija ir arī iemācīt mācīties, radīt interesi par pasauli, viest mīlestību pret dabu un savu zemi. Protams, šādas daudzveidīgas grāmatas jāiegādā skolai, un viens komplekts arī jātur skolā. Būs dārgāk valstij, bet mūsu uzdevums ir, lai bērns izjustu patiku, zinātkāri un cieņu pret savām grāmatām.
a