"Nosaucot segvārdu "Ilmārs Blumbergs", pirmkārt, nāk prātā viņa prasīgums pret sevi un citiem, pat nežēlība, pedantisms, nopietnība un iedziļināšanās spējas. Tikai uzmanīgam vērotājam atklāsies neparasts jūtīgums, maigums, labvēlība un brīnišķīgs humors. Blumbergs ir nesavienojamība. Blumbergs ir noslēpums. Tālā zvaigzne, kuras gaismu mēs saņemam, bet par kuru neko nezinām," tā režisore Māra Ķimele raksturoja mākslinieku Ilmāru Blumbergu 2009. gadā, kad viņš saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu. Nu šie kolēģu skaistie portretējumi noder, lai rakstītu nežēlīgo patiesību - 72 gadu vecumā 18. februārī mākslinieks aizgājis mūžībā.
Scenogrāfs, zīmētājs, plakātists, grafiķis, gleznotājs, grāmatu, naudas metu un videodarbu autors. Savu pēdējo plašo izstādi izstāžu zālē Arsenāls Ilmārs Blumbergs nosauca Es nemiršu. Tas bija retrospektīvs pārskats par visu viņa dzīvi, sākot no pirmajiem dzīves gadiem Sibīrijā.
"Šī izstāde saucas Es nemiršu! Tā nav par miršanu. Tā ir par dzīvošanu," radio kolēģiem intervijā stāstīja mākslinieks. "Viss. Tas ir prom. Tu it kā pārej tai nāvei pāri." Runājot par šo pašu izstādi ar Normundu Naumani (KDi, 15.08.2013.), uz jautājumu - vai esi sajuties vientuļš kā mākslinieks? - Blumbergs atbild: "Kā var būt vientuļš, ja kaut reizi dzīvē ir izdevies uzzīmēt aci!" un pasmejas: "Ja neizdodas darbs, nemīlu nevienu, ja izdodas - mīlu visus!"
Izdevniecības Neputns veikaliņa skatlogā izlikti Ilmāra Blumberga ilustrētie izdevumi. Pēdējais - māksliniekam raksturīgajā filigrānajā skaistumā nostrādātā Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs. sarkanos zīda vākos ar citrondzelteniem iekšvākiem. "Šajos zīmējumos viņš vairāk nekā citkārt rakstīja, lietoja vārdus," saka izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. Zīmējumā 17. lpp. labajā stūrī Blumbergs ar drukātiem burtiem uzrakstījis - es neesmu no šejienes. Šo antoloģiju Blumbergs ļoti spontāni un koncentrēti esot uztvēris kā darbu, kuru grib izdarīt. Bijis pārsteigums, kad mākslinieks ieradies ar zīmējumiem pilnu mapi. Zīmējumi nepārprotami liecinājuši, ka Blumbergs kādu laiku ar šo dzeju intensīvi dzīvojis. "Viņš bija tik pilns ar visu, ar to, kas viņā vārījās. No vienas puses - milzīgā radītgriba, no otras puses - milzīga spēja dzīvot domu pasaulē. Viņš ļoti daudz bija lasījis, smēlies klasiku, visu, par ko ir vērts savu galvu lauzīt. Kad viņš darīja jebkuru darbu, man liekas, ka viņā atdzīvojās kosmoss no tā visa, ko cilvēce ir radījusi savā gaitā," atceras Laima Slava.
Vai viņš savā pašradītajā kosmogonijā ņēma kādu līdzi, viņam bija domubiedri? "Viņš piedāvāja mums šo savu pasauli. Nevaru teikt, ka viņam nebija neviena domubiedra. Vienīgais domubiedrs, man šķiet, ar kuru viņš kaut kādā mērā rēķinājās, bija Imants Tilbergs. Viņiem bija īpaša saikne un sarunas." 2013. gadā Ilmārs Blumbergs ilustrējis Imanta Tilberga krājumu Nāka.
Par Ilmāra Blumberga rokraksta atpazīšanas zīmi ir kļuvis Kalpotāja tēls - mēness sirpim līdzīgais cilvēciņš, kurš paklanās laikam jau Radītājam. Pirmoreiz Kalpotāja figūra radās 1993. gadā, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu Zīmes.
Huana Ramona Himenesa dzejolis no Ilmāra Blumberga ilustrētās Spāņu dzejas antoloģijas:
Viens pats
Nekas manī neienāk no āra,
es viens uzklausu pats savu dvesmu.
Es, Dievs,
Pats sevī esmu.
(Es - viss: saulriets un saullēkts;
mīlestība, draudzība, dzīve un sapnis.
Es pats pasaule,
Kas sev pašai nespēj apnikt.)
Ejiet, neliecieties par mani ne zinis;
atstājiet mani tādu, kādu Dievs reiz devis.
Vienu pašu
Vidū sevis.