Vai atklātības laikmeta beigas?

Bet katru likumu, protams, vislabāk raksturo tā piemērošanas prakse, jo īpaši situācijā, kad valsts ar dažādām  - legālām un nelegālām, slepenām un publiskām -  metodēm arvien paplašina informācijas vākšanu par saviem iedzīvotājiem. Tātad, ko valsts ir gatava dot saviem iedzīvotājiem pretī, lai informācijas plūsma būtu abpusēja? Nacionālās drošības jautājumos mūsu valstsvīri kļuvuši nerunīgāki par mēmajiem – izrādās, ka pat Valsts prezidenta rezidences vannas istabas remonta izmaksas satur informāciju, no kuras ārvalstu izlūkdienesti varētu izdarīt tālejošus secinājumus. Diemžēl šis nerunīgums netraucē viņiem "nopludināt" dažām privātpersonām informāciju, piemēram, cik reižu nedēļā SAB priekšnieks apmeklē ASV vēstniecību. Svarīgi taču ir, kam drīkst vai nedrīkst teikt, nevis ko drīkst vai nedrīkst teikt. Arī valsts aizsardzības jomā viss ir maksimāli noslepenots, sākot ar tankiem un bruņumašīnām un beidzot ar tualetes papīra un zābaku iepirkumiem armijas vajadzībām. Lai gan brīžiem rodas šaubas, kāds ļaunums bruņotajiem spēkiem tiktu nodarīts, ja sabiedrība uzzinātu, cik valsts budžetam izmaksā viena zābaka pāra iepirkums? Morāls kaitējums varbūt varētu tikt nodarīts vienīgi par zābaku iepirkumu atbildīgajam ierēdnim, jo sabiedrība varbūt būtu šokēta par uzzinātajiem cipariem. Kā liecina pēdējo gadu krimināllietas, ar tiem iepirkumiem Aizsardzības ministrijai īsti labi neiet. Tāpēc labāk klusēt. Vēl trakāk pēdējā laikā pie mums iet ar noslēpumiem krimināltiesību jomā. Premjeri un atbildīgie ministri ir pēkšņi atskārtuši, ka izmeklēšanas gaita līdz publiskai tiesai ir meklēšanas noslēpums, par ko nedrīkst žurnālistiem bilst ne vārda. Tiesa šī atklāsme viņiem netraucē izplatīt vistrakākās tenkas, piemēram, par bijušo specdienestu vīru un desantnieku  bandām, kuras terorizējot Latviju (ekspremjers A.Kalvītis). Arī šajā sfērā darbojas princips - viņiem (savējiem) par kriminālprocesiem un pārbaudēm var stāstīt visu, citiem (piemēram, netīkamiem žurnālistiem) – neko. Īpaši par lietām, kuras izmeklē KNAB. Galīgā purvā mēs braucam arī ar komercnoslēpumiem. Likums aizliedz par komercnoslēpumu atzīt publiskā iepirkuma līgumus un līgumus, kas citādi saistīti ar valsts un pašvaldību finanšu līdzekļiem, kas neliedz ierēdņiem darīt ko pilnīgi pretēju. Izrādās, ka komercnoslēpums ir pat valsts monopolista "Latvenergo" tarifu aprēķina pamatojums, jo to varot izmantot konkurenti, kuru Latvijā "Latvenergo" nav. Bet varbūt tomēr nav vēlēšanās sabiedrībai atklāt  kādas nelietderīgas izmaksas, kas būtiski iespaido elektrības tarifus. Par ierēdņu algām nemaz nerunāsim – "izplēst" no valsts un pašvaldību iestādēm to apmērus praktiski nav iespējams, lai gan šī strādājošo  kategorija tieši tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžetiem. Bet ar visu to arī vēl ir par maz. Tagad arī ziņas par cilvēka maksātajiem vai nemaksātajiem nodokļiem pašam nodokļu maksātājam, nerunājot nemaz par citiem, nebūs pieejama. Izrādās, ka šādu ziņu sniegšana apgrūtinot nodokļu administrācijas darbu. Man nav nekādu šaubu, ka jebkuru ziņu sniegšana sabiedrībai apgrūtina ierēdņu darbu. Bet tāpēc taču nav jāgroza likumi, lai ierobežotu indivīda un sabiedrības tiesības saņemt informāciju no valsts! Vadoties no šādas loģikas, valsts liegs saviem iedzīvotājiem jebkādu informāciju. Nebūt ne  nejauši valdība Saeimā iesniegtajā likumprojektā par iesniegumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldību institūcijās  bija paredzējusi, ka ierēdnis  var nesniegt atbildi pieteicējam, ja tās sagatavošana no viņa prasa pārmērīgu piepūli. Paldies Dievam, ka Saeima šo ideju noraidīja. Visi manis minētie piemēri parāda, ka ar informācijas atklātību un pieejamību sabiedrībai mūsu valstī kaut kas nav labi. Vai atklātības laikmets mūsu valstī būtu jau beidzies? Desmit gadus pēc Informācijas atklātības likuma pieņemšanas būtu vērts par to padomāt un veikt nepieciešamās korekcijas.