* * * * Ingrida Zemzare
Patika ceremonijas attīrīšanās no nevajadzīgiem uzslāņojumiem. Nekas
nav labāks par patiešām labu koncertu. Diemžēl kādas paliekas no sen
pazīstamajiem "valdības koncertiem" vai galā koncertiem vēl palikušas —
obligātā žanru sajaukšana ar Intara Busuļa uznācienu u.tml. Šajā sakarā
nepārliecināja pat uzaicinātie tālie viesi, kuriem laikam bija
"jāatvieglo" publikas grūtais mūzikas klausīšanās darbs. Vienreiz gadā
jau varētu arī akadēmisku mūziku visa koncerta garumā paklausīties.
Žūrijas izvēli nekomentēšu. Gan jau sazvērestību teoriju pētnieki tur
atrastu ļoti daudz motīvu. Tomēr žēl, ka daudzi tiešām ievērības
cienīgi koncerti ir palikuši bez ievērības, kamēr daži citi parādās pat
vairākās nominācijās — tā teikt, ar garantiju. Vai Elīna Garanča,
piemēram, nebija pamanāma, ja runājam par spilgtajiem mirkļiem? Un LNSO
sezona? Un ja jau balvu pasniedz, ievērtējot ieguldījumu mūsu mūzikas
procesa attīstībā un virzībā, tad Ievai Paršai, manuprāt, gan pienāktos
Grand Prix.
* * * * * Romāns Koļeda
Ar svinīgajām ceremonijām saistīto koncertu klupšanas akmens nereti ir
nelīdzsvarota programma, taču šoreiz pār to neviens nepaklupa: stunda
un četrdesmit minūtes pagāja kā dažas organiskas, nesasteigtas ieelpas
un izelpas. Lai gan no svinīgajiem koncertiem publikas vairākums gaida
tieši izklaidējošus un emocionāla patosa akcentus, šoreiz tie
proporcionāli mijās ar visai nopietniem koncertnumuriem, piemēram,
čellistes Diānas Ozoliņas spēlētajam Džovanni Solimas Alone un pianista
Andreja Osokina atskaņotajam Romualda Grīnblata Klavierkoncerta
fragmentam pretī varēja likt Intara Busuļa dziedāto Kārļa Lāča dziesmu
Ceļš un grupas Cosmos dziedāto Andra Sējāna Mēs satiksimies gaisā. Pa
vidu visam kaut kas ārpus laba un ļauna — Lučāno Berio Sekveces
fragments I.Paršas vokālajā žonglējumā. Koncertprogrammas fināla
kadence nāca kā devītais vilnis — G.Mālera Astotās simfonijas 2.daļas
noslēgums ar solisti Ingrīdu Kaizerfeldi un viņas pārliecinošajām
augšām. Vakara otrajā daļā vairāku viesu vidū par labi noslīpētu akmeni
es nodēvētu Antona Ļahovska spēlēto Lista Campanella. Taču visu laiku
pie Gido Kokara dziedājušo koristu izlases dziedātā Imanta Kalniņa Jau
ziediem rotātas pļavas bija tik skaista aizgājušās godības
reminiscence, ka sirds nenesās uz kritisku vērtējumu. Tas bija akcents
aizkustinājumam.
* * * * Zane Gailīte
Mūzikas balvas piešķiršanas ceremoniju ar samērā daudzu nominantu
iesaistīšanu grūti izveidot vēl mērķtiecīgāku, saistošāku. Labi, ka
samazinājies runu skaits un ilgums, palielinājies mūzikas, dzīvas
muzicēšanas īpatsvars. Šāda veida svinībām ideāla scenārija nav un,
iespējams, nevar būt: var gan pieaicināt vairāk pašmāju un
viesmākslinieku balvu piešķiršanas daļai, bet no savveida
fragmentārisma un dramaturģijas trūkuma diez vai jelkad izdosies
izvairīties. Galu galā tāpat — ar lielāku vai mazāku vērienu — notiek
daudzas balvu piešķiršanas arī citviet pasaulē, un to būtībā vienmēr
ietverts fragmentārisms, zināmu norišu atkārtošanās. Par kulmināciju
varēja uzskatīt noslēgumu — Gido Kokaram piešķirtā balva par mūža
ieguldījumu ikviena klātesošā apziņā varēja uzjundīt vairāk nekā tikai
tobrīd redzamo, dzirdamo, sajūtamo; ar viņu it kā atdzīvojās mūsu
mūzikas vēstures nozīmīga daļa, Dziesmu svētki un tātad — kaut kas
dziļāks un būtiskāks, pārlaicīgāks par ikdienišķām kaislībām un
priekiem.
* * * * * Ieviņa Ancena
Latvijas Lielā mūzikas balva šogad ar iepriecinoši platu soli izkāpusi no pašas radītajiem stereotipiem. Nesalīdzināmi vairāk respektēta pasākuma orientēšana uz televīzijas skatītāju (translācija LTV1), kas šāda veida pasākumos ir izšķiroša: ņemot vērā, ka šādu balvu pasniegšana ir nacionāla mēroga notikums, ir tikai dabiski, ka plašās skatītāju aprindas vēlas justies tikpat komfortabli kā zālē sēdošie. Šim mērķim kalpoja gan vakara vadītāju atrašanās balkonā, kas ceremonijai piešķīra svarīga notikuma epicentra oreolu, gan gaišais skatuves ietērps, ar labu apgaismojumu un jaukām dekorācijām. Teicams LTV operatoru darbs. Lielisks Oresta Silabrieža scenārijs. Varbūt ne to īsto vakara vadītāju izvēle: pašlaik, kad standarta latiņa šajā ziņā pacēlusies (atcerēsimies kaut Eirovīzijas vadītājus Uģi Jokstu un Kristīni Virsnīti), runāšana no galvas, brīvība un nesamākslotība ir tas, ko vēlētos sagaidīt arī šajā ceremonijā. LMB kontekstā it nevienam vēl nav izdevies pārtrumpot Gundas Vaivodes un Andreja Žagara tandēmu.